Jānis, 39 gadi: — Labs draugs ir cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties.
Jānis, 39 gadi
— Labs draugs ir cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Man ir tikai divi īsti draugi — viens ir no skolas gadiem, bet ar otru sadraudzējos dienesta laikā. Viņi abi ir vīri, ar kuriem es jebkuros apstākļos ietu izlūkos, uzticētu viņiem visu, kas man ir, pat naudu un sievu. Draudzējamies jau daudzus gadus, un šajā laikā nav bijis nekādu domstarpību. Pirms pieņemt kādu svarīgu lēmumu, allaž konsultējos ar viņiem, un abu ieteikumi vienmēr izrādījušies vispareizākie. Ļoti ceru šo draudzību saglabāt līdz mūža galam.
Inese, 45 gadi
— Atklāti sakot, es nemaz nezinu, kāda ir īsta draudzene. Man tādu nav. Kādreiz bija, bet es viņu dēļ esmu tikai daudz cietusi. Skolas gados mēs ar vienu meiteni bijām nešķiramas draudzenes, visu darījām kopīgi, izstāstījām viena otrai noslēpumus, arī par puišiem. Viņa manās mājās jutās kā savējās, es atkal pie viņas varēju iet jebkurā diennakts laikā. Tā tas turpinājās līdz pēdējai vidusskolas klasei, kad draudzene atvīla man puisi. Turklāt tas notika slepeni un ļoti negodīgi. Vairākus gadus man nebija draudzeņu. Tad darbavietā satuvinājos ar vienu kolēģi, likās — viss ir kārtībā, taču pēc kāda laika izrādījās, ka viņa mani tikai izmantoja, jo es biju turīgāka, man no ārzemēm sūtīja skaistas lietas, varēju visur viņu izvadāt savā mašīnā. Arī šai draudzībai pieliku punktu un nezinu, vai vēl kādam cilvēkam uzticēšos.
Rita, 23 gadi
— Labai draudzenei pirmām kārtām jābūt patiesai. Man nav pieņemamas sievietes, kuras, acīs skatoties, glaimo un saka komplimentus, bet patiesībā domā pilnīgi pretēji. Varbūt viņas arī vada labi nodomi, tas ir, cenšanās neaizvainot draudzeni, lai saglabātu tuvas attiecības, bet man tas neder. Es gribu no draudzenes dzirdēt patiesību, jo neviens cits man to nepateiks. Kaut vai par izskatu un apģērbu. Ja man nepiestāv kāda kleita, tad tā arī lai pasaka, nevis saudzē manu pašapziņu un nekritizē par gaumes trūkumu. Man tāda draudzene ir, un es par to ļoti priecājos, par kritiku nekad neapvainojos.
Juris, 31 gads
— Esmu ieguvis labu draugu ar kopīgu vaļasprieku. Mēs iepazināmies makšķerējot un tagad to vienmēr darām kopīgi. Nevaru iedomāties doties uz copi bez drauga un viņš bez manis arī. Sieva jau saka, ka viņa laikam ir precējusies ar diviem večiem, jo mēs vienmēr esam “komplektā”. Reizēm pat brīnos, kā diviem cilvēkiem viss tā var saskanēt — domas, idejas, gaume, paradumi, pat runasveids. Mēs saprotamies no pusvārda, kaut arī dzīvojam katrs citā pagastā un strādājam pilnīgi atšķirīgās profesijās. Uzskatu, ka man ir paveicies. Ne jau katram ir tāds draugs, kuram no tevis neko nevajag, tikai — lai tu esi tuvumā.
