Daudzesieša Pētera Brieža mājās Jāņos vienmēr ir bijis pašbrūvēts alus. Sirmais vīrs smaidot teic, ka alus darīšanas noslēpumus izprot vien tas, kurš katru darbu padara rūpīgi.
Daudzesieša Pētera Brieža mājās Jāņos vienmēr ir bijis pašbrūvēts alus. Sirmais vīrs smaidot teic, ka alus darīšanas noslēpumus izprot vien tas, kurš katru darbu padara rūpīgi.
— Alus darīšanas process nemaz nav tik sarežģīts. Vajag tikai rūpīgi ievērot padomus un izmantot tīrus traukus, — teic Pēteris Briedis. — Alus sākas ar labiem graudiem un iesala gatavošanu. Alus brūvēšanai ne katra miežu šķirne der — no vienas alus ir stiprāks un dzirkstošāks, no citas — maigāks un saldāks. Graudus pilda maisos un vienu diennakti mērcē, pēc tam ļauj nedaudz notecēt liekajam ūdenim un saber kaudzē pirtī uz grīdas. Graudus rūpīgi sasedz. Pēc diennakts tie kļūst tik karsti, ka kaudzes iekšpusē pat grūti roku noturēt.
Kad graudi izsiluši, tos izlīdzina desmit centimetru biezā kārtā un ļauj sadīgt. Jo graudi ātrāk dīgst un asni spēcīgāki, jo stiprāks un garšīgāks būs alus. Kad asni ir jau apmēram centimetru gari un vēl nav kļuvuši zaļgani, laiks iesalu grauzdēt. Parasti tas notiek turpat pirtī: novieto sietus un tajos saber saberztus sadīgušos graudus. Žāvējot gan jāmaisa, lai graudi žūtu vienmērīgi. Ja no rīta iekur pirti un sāk žāvēšanu, vakarā iesals gatavs, un to var malt. Dzirnavas jānoregulē rupjai malšanai, jo pietiek, ja graudu pāršķeļ uz pusēm. Sausā vietā sagatavotu iesalu var glabāt ilgāku laiku. Alu šogad neesmu brūvējis, pietrūkst spēka, taču iesals man vēl ir.
Sagatavoto iesalu aplej ar verdošu ūdeni. Ūdens jālej tik daudz, lai maisāmā mente grasītos gāzties. Visu pārliek īpašā traukā, kurā, filtrējot caur tīriem salmiem, tecina misu. To lej kublā, pievieno apiņu novārījumu. Kad tas atdzisis tā, ka roka tikko jūt siltumu, pievieno raugu un atstāj norūgt. Kublu tikai nedaudz piesedz ar vāku, jo rūgšanas laikā dzēriens puto un izdalās gāze.
Tikai tad, kad putas noplok, alus ir gatavs un to var pildīt muciņās. Alus ir nerātns dzēriens. Pār ātru iepildīts muciņā, tas var ne tikai izspert spundi vai sabojāt krānu, bet pat atspiest stīpas un saplēst mucu — tad viss darbs vējā. Pirms alu pildīt mucā, tajā ieber pāris karošu cukura. Tad alus vēl nedaudz uzrūgs un pa krānu nāks šņākdams un putodams. Kad viss padarīts, muciņu noliek vēsumā pagrabā, līdz pienāk laiks dzērienu celt galdā.
Alu jādzer ar prātu, īpaši mājās brūvēto. Tikai tik, lai prāts lustīgs. Tad nekaitēsi ne pats sev, ne citiem.
Brieža kungs ir mazliet neizpratnē, kāpēc jaunie nevēlas turpināt alus darīšanas tradīcijas, jo alus garšo visiem. Viņš spriež: tas tāpēc, ka jaunieši ir pārāk steidzīgi un viņiem vienmēr pietrūkst laika.
— Lai izbrūvētu labu alu, ir rūpīgi jāstrādā, — saka Pēteris Briedis. — Jaunajiem tam pietrūkst pacietības.
