Jaunjelgavā gandrīz nekas nenotiek bez enerģiskās Metas Šleseres un viņas organizētā dziedātāju trio “Kukaračas”.
Jaunjelgavā gandrīz nekas nenotiek bez enerģiskās Metas Šleseres un viņas organizētā dziedātāju trio “Kukaračas”. Dāmas “iet čigānos”, apdzied jubilārus, kāziniekus, līgotājus, skaistu māju saimniekus, čaklus un slinkus jaunjelgaviešus.
Bez viņu pašsacerētajām ziņģēm un dzejas pantiem neiztiek arī daudzos kultūras nama pasākumos. “Kukaraču” dvēsele ir Metas kundze, un nereti viņa ar asprātīgām rīmēm, kuras pati sacer, ierodas vietās, kur kaut kas notiek. Ne tikai svētkos, arī ikdienā.
Metas kundzes dzīve nav iedomājama bez dziedāšanas, jo viņas tēvs un māte arī bijuši lieli dziedātāji. Meta Šlesere daudzus gadus bija Jaunjelgavas kultūras nama darbiniece, tāpēc tagad, esot pensijā, darbā gūtais rūdījums lieti noder. Viņa nenogurst, ne dziedot, ne dejojot un teātri spēlējot. Nesen viņa izveidoja dāmu deju grupu “Vīzija”, kurā dejo desmit jaunjelgaviešu, bet drīzumā būšot četrpadsmit.
Metas kundzes organizētās apdziedāšanās nereti sākas ar dziesmu: “Oisā, oisā — es nokliedzu, / Salda alus padzēruse. / Vai es dzēru vai nedzēru — / Tīšām tautas kaitināju!”
Arī līgodziesmu viņas pūrā ir daudz, jo Metas kundzes dzimtā Jāņu diena allaž svinēta. Bijis daudz Jāņu — vectēvs, brāļa dēls, mātes brālis, arī vīrs, un kur nu vēl daudzie Jāņi — Metas kundzes pielūdzēji…
— Reiz Līgo vakarā, saģērbušās tautastērpos, ieradāmies kādā darbavietā. Tur visi sēž pie galdiem gandrīz kā bērēs — ne dzied, ne joko. Kā sākām savas “peršas” skandēt, cilvēki uzreiz palika “čadīgi”, sāka dziedāt mums pretī, un drīz vien valdīja jautrība, — stāsta Meta Šlesere.
Viņas “Kukaračas” ir “pavilkušas uz zoba” ne vienu vien vīru — kādam makšķerniekam jubilejā uzdāvinājušas zivju koku, bet kartupeļu audzētājam — čipsu koku.
