Ilzes Vecmanes ģimene pirms vairākiem gadiem no Rīgas steigas pārcēlusies uz lauku mieru un klusumu Seces pagastā, teikām un nostāstiem apvītu vietu, lai dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem un latviešu ticējumiem.
Ilzes Vecmanes ģimene pirms vairākiem gadiem no Rīgas steigas pārcēlusies uz lauku mieru un klusumu Seces pagastā, teikām un nostāstiem apvītu vietu, lai dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem un latviešu ticējumiem. Vasaras saulgrieži viņai ir īpašs laiks, kad cilvēkiem gribas ieteikt kaut uz brīdi apstāties skrējienā pa dzīvi, lai sakārtotu domas un savu iekšējo pasauli.
Liek sirdij notrīsēt
— Kā pievērsāties folklorai un dzīvošanai tautas ticējumu garā?
— Atceros, bērnībā laukos Jāņos dedzinājām riepas, greznojāmies ar papīra vainagiem, spožām lentām. Mēs no vasaras saulgriežiem vienmēr kaut ko gaidījām. Pieaugušie ēda sieru, dzēra alu, taču gaidītā brīnuma nezināmu iemeslu dēļ nebija. Tad satiku Ilgu Reiznieci un sāku kopā ar viņu dziedāt. Tas bija tāds kā interešu klubs, jo runāšanas bija vairāk nekā dziedāšanas. Tad nāca Jāņi kopā ar “Skandeniekiem”, un es piedzīvoju kaut ko pasakainu un īstu. Tas nebija teātris. Bija draugi, tērpti tautastērpos, gada visīsākajā naktī dziedājām senās tautasdziesmas un veicām rituālus. Tas lika sirdij notrīsēt. Iespējams, tieši šī īstuma izjūta mainīja manu dzīvi. Mēs pārcēlāmies no Rīgas uz laukiem, uz māju, kas daudziem šķiet pamesta, ieaugusi krūmos. Taču man šobrīd šķiet, ka tā bija pareiza izvēle. Es nevarēju izturēt pretrunu starp to, ko dziedu, un to, kā dzīvoju.
— Mēdz teikt, ka Jāņus vajag nevis sagaidīt un nosvinēt, bet piedzīvot.
— Protams. Mūsos pamazām mirst spēja atraisīties un dziedāt. Turklāt dziedāt bez mūzikas, ļaujot skanēt dvēselei. Mēs pārāk kautrējamies. Ir skaisti koncerti, arī folkloras grupu priekšnesumi. Taču dzied tikai uz skatuves esošie. Mēs esam patērētāji, kuriem vajag kaut ko skaisti iesaiņotu un viegli, bez piepūles paņemamu. Taču ne velti teic, ka bez darba nav iespējams gūt paliekošas izjūtas. Līgo dziesmas bieži vien ir garas, lēnas, līgojošas, un, ja nav modernu efektu, klausītājam, kurš notiekošajā pats aktīvi nepiedalās, kļūst garlaicīgi. Tiklīdz ir garlaicīgi, neko nav iespējams piedzīvot, patiesi izjust.
Pietiek ar mazumiņu
— Kā izjūtat saulgriežu nakti?
— Senās melodijas un vārdi, šķiet, ieskanas un gribas darīt to, ko sirds tajā mirklī liek, kas šķiet pareizi. Visīsākajā naktī, kad katrs stiebrs pilns rasas, es līgodama apstaigāju laukus, dobes. Tas viss jādara bez steigas. Taču no manis citi nevarēs uzzināt par daudzām Jāņu tradīcijām. Man pietiek ar to mazumiņu, kas pašai šķiet svarīgs. Dzirdot ko jaunu, izvērtēju, vai tas man der un vai varu to iedzīvināt sevī, savā ģimenē. Tas taču ir tik jauki — kopā ar mīļiem cilvēkiem iedegt ugunskuru, sagaidīt sauli, justies vienotiem ar dabu un savā starpā. Kaut vai Jāņu ugunskurs. Tas ir svēts simbols, ar milzīgu spēku. Man šķiet nepieņemami, ka šajā ugunskurā cep, piemēram, desiņas. Tas nenozīmē, ka iztiekam bez cepta ēdiena, tikai tā gatavošana notiek citā vietā.
Vecākais dēls izvēli neatbalsta
— Katram Jāņu nakts rituālam ir sava nozīme. Vai visi cilvēki to izprot?
— Tikai retais. Lielākajam vairumam šie rituāli šķiet kā teātris. Ja neizjūtam vajadzību pēc kādas darbības, bet tomēr to darām, tā ir mākslīga, neīsta un uzspēlēta. Nav vajadzīgs ne pārmērīgs svētums, ne svinīgums. Tas svētību nedod. Laiks pats visu noliek īstajās vietās, un tikai vēlāk saproti, kas tev patiešām vajadzīgs, kas — lieks. To vislabāk var redzēt, veroties bērnos. Viņiem vajag daudz mazāk laika, lai izvēlētos. Piemēram, mans vecākais dēls nepieņēma manu izvēli. Iespējams, kaut kas bija pārāk teatrāls vai pārāk nopietns. Varbūt svarīgāks tajā brīdī bija dzīvs cilvēks, nevis mistiska tradīcija, kurai grūti rast izskaidrojumu. Jaunākie dēli gan jau paši sacer pantiņus. Dažreiz naivus un smieklīgus, bet dažkārt viņu teiktais liek aizdomāties. Tomēr katru gadu man no jauna jādomā, kā Jāņus padarīt krāsainākus un interesantākus, lai maniem zēniem nebūtu garlaicīgi.
Ne vienmēr vajadzīgs tulkojums
— Kā tautasdziesmās saprotat apgalvojumus un salīdzinājumus?
— Katra tautasdziesma ir vēstījums, kurā vārdos paslēpta kāda dziļāka doma. Tikai to jāizprot. Piemēram, “es iemetu asu dadzi savā govju laidarā”. Tas nenozīmē, ka dziedot jāatrod dadzis un jāiemet govju laidarā. Te jāsaprot, ka ne viss labais un vērtīgais ir skaists. Bieži vien izskats nav galvenais, daudz svarīgāks ir saturs. Ar folkloras skaidrošanu jābūt ļoti uzmanīgam. Tāpēc es bērniem vienmēr saku, ka ikvienā dziesmiņā ir noslēpums. Reizēm pat necenšos to atklāt, jo varu kļūdīties. Katram cilvēkam, liels viņš vai mazs, ir savs skatījums uz lietām. Tāpēc jau mēs esam tik dažādi un līdz ar to arī interesanti.
Veids sevis sakārtošanai
— Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem senās paražas un rituāli šķiet sveši?
— Iespējams, sabiedrība ir pārāk komercializējusies. Taču šis pat nav īstais vārds. Tas neskan, par to nedomā, tāpēc būtu jāmeklē cits šīs situācijas apzīmējums. Melodijas, kuras cilvēkiem šķiet svešas, viņi nepieņem. Arī skumjās melodijas nevienu neinteresē. Cilvēks nav radīts, lai tikai bēdātos. Diemžēl tieši tautasdziesmu melodijas daudziem šķiet sērīgas, lai gan tā nebūt nav. Katram cilvēkam ir savs ritms. Atbilstoši tam viņš izvēlas arī dziesmas, kuras dzied vai klausās. Iespējams, mēs iekšēji jau sen līgojam pavisam citā ritmā, nekā skan senās dziesmas. Tāpēc arī šīs dziesmas mums kļuvušas svešas.
— Lielu daļu dzīves bieži vien pavadām, pārlieku dzenoties pēc nesasniedzamām lietām. Vai jūsu dzīvesveids palīdz nesteigties?
— Dzīvojot šeit, ievērojot dabas likumus un lietu kārtību, es nomierinos. Nekad pa dzīvi neesmu skrējusi. Pievēršanās folklorai varētu būt veids, kā mēģināt sevi sakārtot. Te es varu pārbaudīt katru lietu. Es vienkārši tā dzīvoju un nevaru pateikt, kāpēc man nav veļas mazgājamās mašīnas, kāpēc mēs ar jaunākajiem dēliem kuļam tos pašus dažus labības kūlīšus. Taču vēlos, lai viņi piedzīvo, lai zina, ko nozīmē sanest ūdeni no akas. Viņi mācās kopā ar tēvu kurt ugunskuru, arī lietus laikā, kad tas reizēm ir ļoti grūti. Šim procesam skatītāji nav nepieciešami. Zēni uzzina daudzas lietas paši. Ļoti daudziem pietrūkst šo zināšanu. Turklāt, darot darbus rokām, var izdomāt daudz jauku domu, jo nekur jau nav jāsteidzas.
Bērniem jāļauj mācīties
— Ikdienā strādājat ar bērniem. Kā viņi jūtas un vai pieņem jūsu atziņas?
— Šobrīd šķiet, ka mēs ļaujam bērniem gāzties pāri milzīgam nevajadzīgas informācijas blāķim. Toties nedodam pamatu, uz kura nostāties savām kājām. Nedodam pamatu pareizai vērtību sistēmai. Tiklīdz bērni sāk uzdot jautājumus, pieaugušajiem šķiet, ka viņi kaitina un velti tērē laiku. Taču atstumjot mēs viņiem liedzam iegūt zināšanas no avota, kuram bērns sākotnēji uzticas visvairāk.
Interesanti, ka mācīt folkloru bērniem ir daudz grūtāk nekā pieaugušajiem, lai gan bērni ir daudz atvērtāki. Iespējams, tāpēc, ka pieaugušais var kaut ko darīt arī pieklājības pēc, nevis tādēļ, ka tas viņu patiesi interesē. Bērni neprot izlikties un savas emocijas pauž tūlīt. Reizēm tas šokē. Taču tīrā veidā, kā to savlaik darījušas mūsu vecvecmāmiņas, folkloru bērniem mācīt vairs nevar. Tas gan nenozīmē, ka tautasdziesmām pavadījumu spēlēju ar ģitāru vai kādu citu modernāku instrumentu. Jādomā, kā folkloras nodarbības padarīt saistošas. Protams, strādājot bērnudārzā, ar folkloru vien neiztieku, jo tas būtu pārspīlēti. Nav arī vērts pasauli vilkt atpakaļ. Tomēr bērni ir ļoti labs mūsu sabiedrības indikators, kurš parāda, kas ir svarīgs un vajadzīgs, kas — lieks un nevajadzīgs.
— Vai dzīvē var vadīties pēc folklorā iezīmētā laika rituma?
— Noteikti. Ir skaidri zināms, kādi darbi darāmi līdz Jāņiem, kādi — rudenī, kas jāpaveic pavasarī. Protams, katrs šajā ritumā saskata ko citu. Tāpat kā šodien, arī senos laikos bija gan praktiķi, gan romantiķi. Folklorā paustais laika ritums der kā vieniem, tā otriem.
Dzīve kļūst
krāsaināka
— Kā jūsu vīrs vērtē aizraušanos ar folkloru?
— Atbalsta. Arī viņu interesē folklora, lai gan mazliet citādā nozīmē. Viņš uzskata, ka folklora jau nav tikai tautasdziesmas, bet arī pasakas, teikas, arī vietvārdi. Tomēr viņš pamana daudzas lietas, kuras man varbūt paslīd garām. Piemēram, es izjūtu Jāņu tuvošanos kopumā, bet viņš pamana un parāda gan man, gan dēliem pirmo uzplaukušo rudzupuķi. Pirmās stārķēnu galviņas, kas jau slejas pāri ligzdas malai. Tieši šie mirkļi mūsu dzīvi dara krāsaināku.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilze Vecmane.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1967. gada 29. aprīlis, Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: mūzikas skolotāja Seces pagasta bērnudārzā.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Aigars saimnieko mājās, trīs dēli.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: folklora, dziedāšana.
