Klintainietis Jānis Bivainis šodien, 23. jūnijā, svin 35. dzimšanas dienu. Tā kā Bivaiņu ģimenē dēls piedzimis tieši Līgo dienā, vecāki nolēma viņam dot Jāņa vārdu. Jubilāra vectēvs un vecvectēvs arī bijuši Jāņi.
Klintainietis Jānis Bivainis šodien, 23. jūnijā, svin 35. dzimšanas dienu. Tā kā Bivaiņu ģimenē dēls piedzimis tieši Līgo dienā, vecāki nolēma viņam dot Jāņa vārdu. Jubilāra vectēvs un vecvectēvs arī bijuši Jāņi. Klintainietis šo latvisko vārdu tradīciju turpina savā ģimenē — viņa sieva ir Ilze, bērni — Māra un Mārtiņš.
Klintaines pagasta “Vētraines” ir jubilāra dzimtās mājas, kurās viņš pavadījis bērnību, dzīvojis arī, mācoties Aizkraukles arodvidusskolā, un nu te saimnieko kopā ar savu ģimeni.
Aizkraukles arodvidusskolā Jānis apguva traktorista profesiju. Pēc skolas beigšanas Jānis vairākus gadus strādāja savā saimniecībā — turēja govis, audzēja stādus. Taču ar laiku jaunais saimnieks saprata, ka tādai nelielai saimniecībai nav perspektīvas. Ja ar lauksaimniecību grib nodarboties nopietni, jābūt pavisam cita mēroga saimniecībai. Tāpēc “Vētrainēs” tagad ir tikai viena telīte un vistas. Lai gan saimniecība ir pavisam neliela, darba laukos nekad netrūkst. Tāpat jāsagatavo siens, jāapkopj dārzs un apkārtne.
Nu Jānis un Ilze strādā algotu darbu, sākumā — Rīteru pasta nodaļā, bet Ilze tagad ir pavāre kafejnīcā “101. kilometrs” Koknesē, bet Jānis aprūpē “Aizkraukles pasta” automašīnas. Te lieti noder Aizkraukles arodvidusskolā iegūtās automehāniķa prasmes.
“Vētraines” ir skaistā vietā Daugavas krastā, un Jānis atzīst, ka dzimtās mājas nemainītu ne pret ko. Ziemā skaidrā laikā no mājas var redzēt vietu, kur reiz bija Staburaga klints. Vasarā Jānis ar laivu braucis pāri Daugavai šo vietu aplūkot.
“Kamēr bija lielāka saimniecība, strādājām no agra rīta līdz vēlam vakaram, nebija pat laika apstāties un paraudzīties uz šo dabas skaistumu. Nu brīvā laika ir nedaudz vairāk un var pavērot, kā rītos migla ceļas virs Daugavas, viens gadalaiks nomaina otru, stirnas nāk pļavā ganīties. Pirms kāda laika lielajā bērzā pļavas vidū iespēra zibens. Kokam miza atlekusi, stumbrs sasprēgājis, un puse koka nokaltusi. Žēl!” saka jubilārs.
Jautāju Jānim, kā tas ir — svinēt Jāņos arī dzimšanas dienu?
— Bērnībā jutos mazliet apdalīts, jo sabraukušie līgotāji nereti aizmirsa par manu dzimšanas dienu. Visi svinēja Jāņus. Tagad priecājos, ka dzimšanas diena un Jāņi ir kopā. Līgotāji mani sumina gan vārda, gan dzimšanas dienā, — atklāj Jānis.
— Mēs visu gadu vācam zarus, kokus un saknes lielajam Jāņu ugunskuram. Sagādājam meijas un jāņuzāles. Es sienu sieru, sieva cep pīrāgus. Māku arī alu brūvēt, bet pēdējos gados to gan pērkam veikalā. Siera siešanas prasmi esmu aizguvis no mātes, kura savlaik arī sēja ļoti garšīgu sieru.
Kaimiņi, nākot pie mums līgot, parasti uzliek man galvā ozolzaru vainagu. To cenšos saglabāt līdz nākamajam gadam un tad sadedzinu ugunskurā.
