Bebru pagasta “Brencēni” ir dabai draudzīga saimniecība, kura pieder Olgai un Jānim Bernāniem. Abi jau cienījamos gados, taču saimniekošanai spēka pietiek.
Bebru pagasta “Brencēni” ir dabai draudzīga saimniecība, kura pieder Olgai un Jānim Bernāniem. Abi jau cienījamos gados, taču saimniekošanai spēka pietiek.
“Jānis Bernāns ir viens no stiprākajiem Jāņiem Bebru pagastā. Tas nekas, ka viņam drīz būs jau 70 gadu, viņš strādā kā spēka gados,” tā par “Brencēnu” saimnieku teic vairāki bebrēnieši.
Kad iebraucām Bernānu mājās, saimniece atpūtās, bet saimnieks rosījās uz kūts jumta. Sasveicinoties sajutu, cik sastrādāta ir zemnieka roka. Varot kādu brītiņu ēnā pasēdēt un parunāt. Darba gan esot daudz, bet ciemiņiem, pat negaidītiem, allaž laika pietiekot.
“Brencēnos” ir ap 14 hektāru zemes, sava tehnika, piecas slaucamas govis un tīršķirnes ērzelis Gintars. Ļoti gudrs un paklausīgs, nebaidās no mašīnām, un viņu izmanto ne tikai ķēvju lecināšanai, bet arī lauku darbos.
— Velti daži runā, ka latvieši ir skaudīgi, mēs ar kaimiņiem sadzīvojam ļoti labi. Piemēram, kaimiņiene Irisa Simanoviča mani iedrošināja rakstīt projektus, lai saņemtu Eiropas naudu. Viņa palīdzēja nokārtot dokumentus, un tā “Brencēni” tika pie jaunas piena mājas, būs atjaunota arī kūts. Mums ir bioloģiskā saimniecība. Katru gadu saņemam par to naudu, ietaupīt varu, neņemot strādniekus. Ja vajag, palīdz dēls, — stāsta Jānis Bernāns.
Turpmāk paredzēts saimniecību paplašināt. Būs vēl trīs slaucamas govis, arī kūts govīm un cūkām būs atsevišķi. Protams, sava mītne arī ērzelim.
— Šajā laikā Latvijā liela nozīme bioloģiskajai saimniekošanai gan nav, jo pienu tāpat no visiem pērk vienādi. Tagad 16 santīmu par litru piena maksā gan mums, bioloģiskajiem piensaimniekiem, gan pārējiem. Eiropā tā nav, varbūt ar laiku arī Latvijā par ekoloģiski tīru pienu, graudiem, saknēm un dārzeņiem iepircēji vai pārstrādes uzņēmumi maksās vairāk. Tas rosinātu zemniekus neaizrauties ar ķīmiju, bet ražot veselīgu pārtiku, — saka “Brencēnu” saimnieks.
Jautāju, vai saimnieks vēl nedomā par atpūtu? Dēls taču var turpināt art tēva zemi un slaukt govis. Jānis Bernāns diezgan ilgi klusē, tad, lūkodamies savās tulznainajās delnās, sparīgi nosaka: — To vēl nevaru pateikt. Jāstrādā, jo vakars nav tālu. Tas nekas, ka grūti iekustēties, tomēr slimot nav laika, spēku jāņem no zemes.
