Nedēļu pirms Jāņiem radiožurnālisti un folkloras kopas “Skandenieki” dalībnieki Iveta un Vidvuds Medeņi Rīgas augstākajā kalnā — Torņkalnā — pirmie ielīgo Jāņus Latvijas galvaspilsētā.
Nedēļu pirms Jāņiem radiožurnālisti un folkloras kopas “Skandenieki” dalībnieki Iveta un Vidvuds Medeņi Rīgas augstākajā kalnā — Torņkalnā — pirmie ielīgo Jāņus Latvijas galvaspilsētā. Taču Līgo vakarā viņi dodas uz savām “Turaidām” Kazdangā, kur svētkus svin kuplā radu un draugu pulkā. Par latviskajām Jāņu tradīcijām, kuras ir vērts iepazīt un aizgūt, “Staburagam”, viesojoties Mazzalvē, pastāstīja Iveta Medene.
Pirms trijiem gadiem Torņkalna iedzīvotāji iedibināja tradīciju ielīgot Jāņus, mācoties dančus, apdziedāšanās dziesmas, pīt vainagus un izzināt dažādu augu nozīmi. Pēc svētku izdarībām Rīgas augstākajā kalnā Medeņi sāk plānot Jāņu dienas svinēšanu lauku mājās Kazdangā vai kādā citā vietā, kur togad plānots līgot.
Iveta Medene stāsta par svētku svinēšanu radu un draugu pulkā:
— Mēs daudz ceļojam un esam sapratuši, ka tradīcijas zinoši cilvēki ir mīļi gaidīti visur pasaulē. Jāņus latvieši svin gan Austrālijā, gan Amerikā. Mēs to esam darījuši pat Šrilankā. Doma visur ir viena — ar maģiskiem rituāliem veicināt auglību, mājas aizsardzību un svētību. Kurzemē, kur ir mūsu “Turaidas”, Jāņus latviskā garā svin vai katrā sētā, jo kurzemnieces ir gudras sievas, kuras godā tradīcijas gadu gadiem. Mēs ejam viens pie otra ciemos, apdziedam kaimiņus, cienājam viens otru un tad atgriežamies savās mājās. Kopā ar mums šajos svētkos vienmēr ir ļoti daudz jauniešu. Parasti ir tik lustīgi, ka nemaz nemana, kā pienāk rīts un saule jau uzlekusi, bet liekas, ka daudzas lietas vēl nemaz neesam paspējuši izdarīt. Priecājos, ka jauniešiem patīk šīs latviskās tradīcijas, danči, dziesmas un citas izdarības. Tas nozīmē, ka senču aizsāktajām tradīcijām būs turpinājums un mēs savu latviskumu nezaudēsim.
Pīlādzis pasargā no ļaunā
Svētkos jāizrotā māja un visas saimniecības ēkas, jāsagādā meijas — ne tikai bērza, bet arī pīlādža, oša un citu koku. Katram kokam ir sava nozīme, un katram cilvēkam ir arī kāds tuvs koks. Piemēram, man ļoti tuvs ir osis. Tā zaru es iepinu arī Jāņu vainagos, jo osis man asociējas ar sīkstumu un stiprumu, tas liekas ģimenisks koks. No “sievišķīgajiem” kokiem man tuvākā ir ābele. Pīlādzis toties palīdz atvairīt ļaunas domas un pasargā no sliktā. Tikai tas mājās jāvelk ar galotni pa priekšu, un vīriem jāiet atmuguriski, lai viss sliktais paliktu mežā.
Zupu vāra klusējot
Protams, jāklāj svētku galds. Sienam sieru un — cik saimnieču, tik recepšu. Cepam rupja maluma rudzu miltu pīrāgus. Tie vienmēr iznāk brīnišķīgi, tāpēc tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar nepacietību gaidu Jāņus. Cepam arī plātsmaizes. Gardumi lielākoties ir dzelteni un apaļas formas, jo godā tiek celta saule.
Gatavojoties vakara izdarībām, vārām Jāņu dienas zupu, jo, čakli strādājot, palīgi ir ļoti izsalkuši. Tā var būt skābeņu, biešu, svaigu kāpostu vai kāda cita zupa — ko nu ciemiņi kuro reizi vairāk saveduši. Katrs, kurš ierodas “Turaidās”, savu vedumu klusējot pievieno virumam, un pusdienlaikā visi gardu muti lielo katlu izēd. Tas ir mūsu īpašais rituāls. Vispār jau visi šie rituāli jāveic klusumā, lai otrs nenoskauž un “nepaņem” cita domas, bet cik nu mums tas izdodas!
Ziedo veiksmei
Noteikti jābūt trijiem vārtiem — saules sagaidīšanai un pavadīšanai, kā arī jāņabērnu sagaidīšanai. Vārtus veido no divām zemē ieraktām meijām, kuru galotnes sasietas kopā. Tajos parasti iekarina vainadziņu: saules pavadīšanas vārtos var kārt pērnā gada vainagu, saules sagaidīšanas vārtos — tikko vītu.
Jābūt ugunskuram, ja līgotāju ir daudz, tie var būt pat divi vai trīs. Pie viena ugunskura dejo, dzied un iet rotaļās, bet otru parasti iekurina pie pirts. Tas vairāk domāts meditācijai un pārdomām divatā ar tuvu cilvēku vai vienatnē. Sēžot pie ugunskura, var pārdomāt aizvadīto gadu, domās parunāties ar mīļiem cilvēkiem, kuri nesen aizgājuši viņsaulē. Daudziem cilvēkiem arī Jāņos noteikti ir tāds mirklis, kad gribas pabūt vienam. Malku ugunskuram parasti vāc visu gadu. Ja ir laiks, puiši no dabīgiem materiāliem taisa arī pūdeli.
Pie ugunskura jānoliek lietas, ko grib ziedot. Ziedojot tās ugunij, jāvēlas, lai nākamajā gadā tās būtu vairumā vai būtu iespēja tās iegūt no jauna. Tas var būt pērnā gada vainadziņš, alus, siers, maizes riciņa, arī kāds apģērba gabaliņš, ko iemet ugunī ar domu, lai nākamajā gadā būtu jauni skaisti tērpi. Puiši, kuri nodarbojas ar sportu, var ziedot kādu bumbas gabaliņu, lai viņiem labāk veiktos sportā. Mums, piemēram, visi bērni ir ļoti sportiski, vecākais dēls Ansis ir Latvijas volejbola izlases dalībnieks, un viņam ir svarīga katra spēle, tāpēc mēs, domājot par sportisko veiksmi, ziedojam arī šādas lietas.
Saules un uguns nepārtrauktības process
Katru gadu taisām raganu — lielu salmu sievu, ar kuru reizē sadedzinām šīgada smagumu, rūpes un sliktās domas. Sākumā raganu dedzinājām Kazdangas centra dīķī. Nakts melnumā puiši tai peldēja klāt un aizdedzināja. Skats bija varens, un bērniem, kas ieradās mūsmājās, pirmais jautājums bija — vai šogad raganu dedzināsim? Bet tad dīķi nosusināja, un nu mēs raganu dedzinām savās “Turaidās”. Ir vesels rituāls, kā to atved, aizdedzina un vadā ap ugunskuru. Tad no šīs uguns aizdedzina vainadziņu saules pavadīšanas vārtos un tālāk iekur lielo Jāņu ugunskuru.
Nedrīkst aizmirst, ka lielais ugunskurs jāiededz, pirms vēl saule norietējusi. Tas ir kā nepārtraukts process, kad sauli pēc norietēšanas aizstāj ugunskura uguns un deg līdz brīdim, kad atkal lec saule. Līgo naktī vajadzētu ievērot šo gaismas un uguns nepārtrauktības procesu. Cik tālu naktī ugunskura liesmu mestā gaisma apspīd sētu un laukus, tik tālu tie un arī cilvēki saņem svētību.
