Pārdomu brīdis ir Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa dzīvē, kurš valsts prezidenta vēlēšanu dienā pa Saeimas ēkas logu parādīja rupju žestu.
Pārdomu brīdis ir Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa dzīvē, kurš valsts prezidenta vēlēšanu dienā pa Saeimas ēkas logu parādīja rupju žestu. Politiķis atzinis, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās nekandidēšot. Vai varam secināt, ka deputāts ir apvainojies? Cilvēks strādā ļoti daudz, bet tam neviens nepievērš uzmanību, jo svarīgs ir tikai kāds žests…
Droši vien Lagzdiņa kungs braši turpinātu sēdēt Saeimā, visticamāk politiķi par šādu rīcību nesodītu, un viņš nebūtu spiests arī publiski atvainoties, ja vien šis žests neiekļūtu fotokameras kadrā. Tādu nesmukumu tik vienkārši aizmālēt nevar. Tāpēc aplausi pienākas šīs liktenīgās fotogrāfijas autoram un sabiedrībai, kas šim faktam pievērsa uzmanību un neļāva tik vienkārši pagaist. Formāli jau viss it kā ir kārtībā, bet domāju, ka Lagzdiņš pats nejūtas aplami rīkojies. Viņa turpmāko rīcību šis notikums ir mainījis, bet viņa domas un pārliecību — ne. Lagzdiņa kungs šajā ziņā nav vienīgais grēkāzis, un šis žests ir tikai viens mirklis, bet ir arī citi negatīvi piemēri, kaut arī ne tik rupji. Paklausieties kaut vai politiķu runas no Saeimas tribīnes un dzirdēsiet ne vienu vien runas “pērli”. Tā vien šķiet, ka politiķi sacenšas asprātību sacerēšanā, lai apvainotu viens otru. Labums gan no šādas daiļrunības mazs, ja nu vienīgi žurnālistiem ir ko rakstīt un tautai pasmaidīt par saviem “varoņiem”.
Valsts tērē tūkstošus sava tēla veidošanai, bet deputāti ir tās redzamākā daļa. Tikai diemžēl politiskā ētika Latvijā nav augstā līmenī.
Citās valstīs jau arī politiķi nav baltāki par mūsējiem, bet grūti iedomāties, ka citviet deputāti, kas saistīti ar kādu skandālu, pēc tam mierīgi turpina savu darbu. Pie mums šajā ziņā nav nekādu problēmu — kamēr, piedodiet, nepadzen ar koku, neviens pat negrasās atkāpties no amata, bet spītīgi turas savā vietā. No vienas puses, pareizi arī ir, jo katram jāpabeidz ne tikai iesāktie darbi, bet arī jāizstrēbj paša ievārītā putra. Tikai arī tāda nav Latvijas prakse, jo tik maz mūsu politiķiem ir bijis jāatbild par savas rīcības sekām. Ir situācijas, kad dažkārt pietiktu vien ar atvainošanos, bet arī tam pietrūkst drosmes.
