Kad ārā tik karsts laiks, politikā un visās citās norisēs gribētos kaut ko “aukstāku”, bet nekā.
Kad ārā tik karsts laiks, politikā un visās citās norisēs gribētos kaut ko “aukstāku”, bet nekā. Katra nedēļa “bīda pa priekšu” kādu sabiedrībai nozīmīgu notikumu, kurš aizrauj līdzi gan strādājošos, gan atpūtā esošos. Tāpat arī aizvadītā.
Sabiedrība atkal saviļņojās saistībā ar Baltijas valstu premjerministru enerģētikas forumu, kad atbildīgās amatpersonas sprieda, ko īsti darīt, lai nenonāktu elektroenerģijas trūkumā — būvēt atomelektrostaciju, vairākas ūdens spēkstacijas, ar oglēm, koksni vai biodegvielu darbināmas termocentrāles, pirkt elektrību no Norvēģijas, Krievijas vai kaut kā iztikt pašiem. Mēs, kuri esam pieraduši uztraukties par elektrības trūkumu tikai tad, kad nodziest spuldzīte, objektīvi varam spriest vienīgi par energobūvju ekoloģisko labumu vai kaitīgumu. Tāpēc šī vieta laikrakstā bija paredzēta kāda svarīga elektroenerģijas ieguves uzņēmuma vadītāja komentāram, speciālista viedoklim. Diemžēl šis cilvēks atteicās izteikt savu vērtējumu, jo kā amatpersona to nedrīkstot darīt bez augstākās priekšniecības akcepta. Arī kā privātpersona, vienkārši “Staburaga” lasītājs, viņš savas domas tomēr nevarot paust.
Jāsāk domāt, vai mūsu valstī dažās jomās vispār ir vārda brīvība. Arī padomju laikos bija dažas neaizskaramās zonas, par kurām nedrīkstēja rakstīt, taču ne tā, kā dažos uzņēmumos šobrīd, kad runāt ar žurnālistiem drīkst tikai ar speciālu priekšniecības atļauju vai arī atbildēt tikai to, kas instrukcijā noteikts. Kā bezsmadzeņu robotiem, kuriem domāšana mehānismā vispār nav paredzēta. Tāpēc šoreiz nāksies iztikt ar to, ko zinām un saprotam paši, esam uzzinājuši citos preses izdevumos vai Dombura vadītajā raidījumā “Kas notiek Latvijā?”.
Skaidrs ir tas, ka Baltijas valstis joprojām nespēj vienoties, jo Lietuva kā nākamās lieljaudīgās atomstacijas saimniece grib lielāko “pīrāga” gabalu, nav zināms arī, kādiem noteikumiem piekritīs Polija. Vēl jau arī Latvija apsver variantus, kā varētu iztikt saviem spēkiem. Tagad, kad atomelektrostacijas būve pierobežā ir itin reāla, daudzi atceras Daugavpils HES, pret kuras būvi sabiedrība reiz tā cīnījās. Lai arī mēs zaudētu skaisto ainavu un pirmatnējo dabu, ekoloģijas ziņā tas būtu nekaitīgs risinājums, bez milzīgas avārijas briesmām un nelabojamām sekām. Varbūt būtu vērts izvēlēties mazāko ļaunumu.
Pagājusī nedēļa bija zīmīga arī ar to, ka sociāldemokrāti sāka parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai par izmaiņām Satversmē, lai valsts prezidentu ievēlētu tauta, nevis Saeima. Mēs to vienmēr esam vēlējušies, bet līdz konkrētai rīcībai neesam tikuši. Vai izdosies šoreiz? Grūti prognozēt. Plašsaziņas līdzekļos sākušās diskusijas par šādu izmaiņu pozitīvo un negatīvo pusi. Vieni uzskata, ka tauta nav spējīga izvēlēties piemērotāko kandidatūru un dos priekšroku pretendenta izskatam, popularitātei vai daiļām runām, citi domā, ka priekšvēlēšanu kampaņā, slavinot savu kandidātu, tik un tā uzvarēs tā partija, kurai vairāk naudas, un tas pats “Saeimas variants” vien iznāks. Man gan liekas, ka tie, kas tautai negrib uzticēt nākamā prezidenta izvēli, pārāk zemu vērtē ļaudis, kuru vidū dzīvo, un baidās, ka ar viņiem kāds manipulēs tāpat, kā to tagad dara Saeimas valdošā koalīcija. Tauta prezidentu vēl daudzās pasaules valstīs. Kāpēc lai tā nebūtu Latvijā? Mēs neesam ne stulbāki, ne naivāki kā citas tautas, varbūt pat gudrāki.
Vēl joprojām nav beigusies privatizācija. Palikuši daži “gardākie kumosi”. Par tiem tad nu arī cīnīsies “uz dzīvību un nāvi” tie, kam tādu iespēju dos. Ekonomikas ministrija ierosina pārdot darbiniekiem un uzņēmuma vadītājiem valstij piederošo “Lattelecom” daļu. Ja tādu lēmumu patiesi pieņems, atbildīgās institūcijas varēs no viena gala sākt šķetināt, kas aiz katra privatizētāja stāv, jo skaidrs, ka ne jau visi uzņēmuma darbinieki bez kredīta vai kāda cita aizdevuma spēs piedāvāto iespēju nopirkt noteiktu skaitu akciju izmantot. Tad nu īpašnieks it kā būs, teiksim, Jānis Bērziņš, bet akcijas patiesībā piederēs tam, kas devis naudu, kamēr tās jau oficiāli varēs pārdot tālāk — tam pašam, kas tās jau sākotnēji nopircis. Un pēc dažiem gadiem izrādīsies, ka valdības labais žests — pārdot akcijas pašu cilvēkiem, nevis daudz dārgāk brīvā tirgū — tāds blefs vien ir, jo “Lattelecom” jau pilnībā piederēs ārvalstu kapitālam.
Aizvadītā bija melno dienu nedēļa. Ceturtdien un vētdien pie Valsts karogiem plīvoja sēru lenta. Atgādinājums par tām liktenīgajām dienām, kad latviešu tauta zaudēja daļu savu strādīgāko un līdz ar to turīgāko cilvēku. To, kas izdzīvoja un atgriezās no Sibīrijas, paliek arvien mazāk. Tā pamazām zaudējam dzīvos notikušā lieciniekus, kuru likteņi veido tautas un valsts vēsturi.
Katru gadu pirms tautas sāpju dienām uzvirmo sabiedrības diskusija par to, ka mums joprojām nav vienas galvenās vietas, kur pieminēt gulaga nometnēs un Sibīrijas izsūtījumā bojāgājušos. Šoreiz atkal sola, ka tāda vieta būs, proti, pie Okupācijas muzeja Rīgā, taču tad Strēlnieku pieminekli nāksies pārvietot tuvāk krastmalai. Par laimi, tas nav krievu “Aļoša”, kā Tallinā, un, cerams, sabiedrības nemierus neizraisīs. Nevar gan vēl zināt, vai šis piemineklis represētajiem, ja kādreiz tiks uzcelts, būs tautai tikpat mīļš kā Brīvības piemineklis, pie kura visos savos svētkos ejam tagad.
Margrietiņu pļavās iegrimusi un zemeņu aromāta apņemta — arī tāda bija aizvadītā nedēļa. Tā vedināja mūs tuvāk vasaras galvenajam notikumam — Līgo svinēšanai. Cik nu varējām, ravējām dārzus un mazdārziņus, pļāvām mauriņus un likām kaudzēs sienu, lai svētkos par slinkumu neaplīgo un pie ugunskura pašiem sirds mierīgāka. Gaidīsim šo nedēļas nogali ar gaišuma noskaņu un, galvenais, saglabāsim to pēc iespējas ilgāk, varbūt pat līdz ziemas saulgriežiem!
