Mūsu vecmāmiņas, uzzinājušas par Liepājas rajona Rudbāržu pagasta “Garīku” viesu mājas saimnieku Valdas un Andra Vjaksu biznesu — šitaki sēņu audzēšanu, iespējams, teiktu: galīgi traki! Vai tad mūsu mežos sēņu trūkst?
Mūsu vecmāmiņas, uzzinājušas par Liepājas rajona Rudbāržu pagasta “Garīku” viesu mājas saimnieku Valdas un Andra Vjaksu biznesu — šitaki sēņu audzēšanu, iespējams, teiktu: galīgi traki! Vai tad mūsu mežos sēņu trūkst?
Jau vairākus gadus “Garīku” saimniecība ietverta ceļojumu biroju ekskursiju maršrutos. Tūristus šurp vilina ne tikai neparastā maltīte — mērce un šnicele no šitaki sēnēm, bet arī skaistā daba un atpūta pie ezera. Jaukai nedēļas nogalei šī vieta ir kā paradīzes stūrītis.
Mantojums ar iebrukušu jumtu
Grūti iedomāties, kāda “Garīku” muiža bija agrāk. Valdas kundze stāsta, ka pēc vīra vecāku mājas atgūšanas vairāki gadi pagājuši, vien kopjot apkārtni. Īpašums bijis ar ielūzušu jumtu un pussabrukušiem šķūnīšiem.
Interesanta ir “Garīku” ēku vēsture. Māju cēlis kāds lauku ārsts, vēlāk tajā bijis draudzes saietu nams. Pēc Sieksātes muižas nodedzināšanas tur mitis barons fon Firkss. Šo dzīvesvietu viņam ierādīja par labu kalpošanu baznīcai. Tajā laikā izbūvēja ceļu un logiem izveidoja vitrāžas. Barona ģimene te dzīvoja līdz 30. gadiem. Pēc tam lozējot muižas parks un ēkas tika Andra vectēvam un citām no Latgales atnākušajām ģimenēm. Par īpašumu viņš sāka iemaksāt naudu toreizējā Latvijas bankā, taču drīz sākās pārmaiņu laiki.
Pēc kolektivizācijas mājā iekārtots kolhoza kantoris, vēlāk izmitinātas ģimenes. Tas bija laiks, kad “mūsu” īpašums patiesībā nevienam nepiederēja un viss bija nolaists līdz kliņķim. Vjaksu ģimene “Garīkās” saimnieko kopš 1990. gada. Kādreizējās muižas apkārtnē tobrīd bija vairāk nekā 20 būdeļu, kuras toreizējiem kolhozniekiem kalpoja kā kūtiņas gotiņai un šķūnīši malkai.
Nu galīgi traks!
Šitaki sēnes, kuras senatnē kā īpaša delikatese pasniegtas tikai Japānas imperatora galdā, Vjaksu ģimenei ieteica audzēt kāds ģimenes draugs no ārzemēm. Tas bija kaut kas jauns un nezināms, bet, tā kā saimniekam ir avantūristisks gars un ne ar ko tradicionālu nodarboties viņš negribēja, Andra kungs spītīgi kā auns gāja uz savu mērķi — mēnesi pat stažējās aiz Atlantijas okeāna. Visgrūtāk bija pierādīt citiem, ka “tā lieta ies”.
“Galīgi traks un nenormāls” — tā 90. gadu sākumā domāja ne viens vien paziņa, vēl jo vairāk tāpēc, ka sēņu taču mežā pašiem pietiek. Arī sieva Andra šaubījās, taču viņš, bijušais kolhoza priekšsēdētājs, bija pietiekami enerģisks un “aizrakās” pat līdz Lauksaimniecības ministrijai, kur dabūja kāda latviešu izcelsmes kanādieša informāciju par Japānas sēņu audzēšanu.
Taču sākumā viss nemaz tik gludi negāja. Trešajā gadā, kā bija solījis kanādietis, no cerētajām sēnēm vēl nebija ne vēsts. To audzēšana nebija tik viegla, kā izaudzēt redīsus — ieliec zemē sēkliņu, un pēc mēneša jau ir raža.
Vainīgs Latvijas klimats
Varbūt cits Andra vietā būtu “metis plinti krūmos”, taču ne “Garīku” saimnieks — viņš brauca pēc pieredzes uz Vāciju, aicināja konsultantus no Holandes, pat izveidoja mazu laboratoriju. Apspriežoties ar speciālistiem, atrada arī galveno “vainīgo” — Latvijas klimatu. Izrādījās, ka šitaki sēņu audzēšanai tas ir pārāk sauss un ar koku stumbru laistīšanu vien nepietiek, tie jāmērcē dīķī.
Kad izzināti visi “knifiņi”, sēņu audzēšanas process nav nemaz tik sarežģīts. Apmēram pusotra metra garos lapukoku baļķos izurbj caurumiņus, kuros iepilda sēņu micēliju un aizkausē ar parafīnu, lai sēņotnē neiekļūtu mikrobi. Divus gadus koka stumbeņi jācilā un jālaista, lai nodrošinātu vienmērīgu mitrumu abiem galiem. Pēc tam katrs baļķēns trīsreiz mēnesī jāliek dīķī, pēc diennakts jāizceļ ārā, jāliek rindā, divas nedēļas jālaista.
Neņem pat bez maksas
Kad beidzot pēc vairāku gadu pūliņiem sēnes auga griezdamās, radās jauna problēma — ko ar tām darīt. Draugs no ārzemēm teica: “Vediet uz tirgu, tik nenolaidiet cenu, tā ir delikatese, un lētāk par sešiem latiem kilogramā nepārdodiet!”. Bet… cilvēki tās pat bez maksas negribēja ņemt, kur tad nu vēl maksāt tādu naudu par kaut ko nezināmu!
Lai ieinteresētu pircējus par neparastajām sēnēm, Vjaksu ģimene brauca uz dažādām izstādēm, stāstīja, rādīja, deva tās nogaršot, bet pircēji kā mušas uz medu nekrita vis. Restorāna “Vincents” īpašnieks Mārtiņš Rītiņš gan priecājās par iespēju iegūt Latvijā audzētās šitaki sēnes.
Labklājību rada tūrisms
Kad “Garīkas” parādīja televīzijas raidījumā “Savai zemītei”, uz saimniecību sāka braukt tūristi un interesējās par svešzemju sēnēm. Tieši tūrisms, saistīts ar sēnēm, deva pamatu labklājībai. Ceļojumu biroji, plānojot brīvdienu maršrutus, tajos iekļauj arī “Garīku” saimniecību. Māja pie ezera, sakārtota infrastruktūra, skaista ainava, garšīgi šitaki sēņu ēdieni — tas viss piesaista tūristus.
Ļoti garšīgas sēnes — tāds bija arī mūsu vērtējums, kad baudījām saimnieces gatavoto šniceli un mērci. Tā kā tobrīd svaigās sēnes bija nolasītas, daudzi iegādājās kaltēto sēņu pulveri.
Vjaksu pāris pierādījis, ka, prasmīgi saimniekojot, arī šķietami neizdevīgs bizness var dot peļņu.
