14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Šodien ir tumša, pelēka diena, vējš sit logā sīkas lietus lāses. Jūnijs. Dienas steidzas pretī Jāņiem, gada skaistākajiem svētkiem, kad zeme uzsedz krāšņu ziedu segu un pakalnos liesmo ugunis, kad cilvēku sirdis tiecas pretī laimei un līksmi dzied: “Līgo!”. Tā tas bija, tā būs, bet bija arī tādi Jāņi, kad klusēja lieli un mazi, kad nedega Jāņugunis, kad neskanēja līksmās Jāņu dziesmas.
Atmiņā tās melnās dienas, kas mūsu tautas lielākajai daļai lika iet moku ceļu, pavēlēja pazust no šīs pasaules. Tagad uzskata, ka nevajag atcerēties un pieminēt pagātnes pāridarījumus. Bet tauta, kas aizmirst savu pagātni, savas saknes, iznīkst, zūd valoda un kultūras vērtības. Patiesībā gan cilvēka, gan tautas dzīvē ir tikai divi laika posmi — pagātne un nākotne, tagadne — tas ir īss mirklis. No pagātnes mantojuma mēs izaugam, tur ir mūsu saknes, nākotne — mūsu ilgu un darba piepildījums.
Dziesma pāršalc Latviju
16. jūnijā Latgale, Vidzeme, Zemgale pulcējas Dziesmu svētkos Daugavpilī. Plašā izstādē apskatāmi brīnišķīgi tautas lietišķās mākslas darbi, kas savesti no visas Latvijas. Tur ir saskanīgā krāsu ziedā austie Vidzemes un Zemgales pārklāji, segas, lakati. Tiem pretī zib Latgale savās spilgtajās krāsās: rozā, violets, zils, dzeltens, spilgti zaļš. Bet blakus dreļļu rakstos austi galdauti, dvieļi, pārsegi. Te ir simtiem cimdu, jostu, kas liecina par tautas darba tikumu, izdomu un gaumi. Dziedātāji sapulcējušies estrādē, klausītāji — solos, bet svētku atklāšana kavējas. Dzirdam paziņojumu, ka prezidenta nebūs, viņam Rīgā esot svarīgas valsts lietas kārtojamas. Kādas?
Aiz robežas krievu tanki
Pāri ezeram un priedēm skan dziesma pēc dziesmas. Un tad kādā pārtraukumā dzirdu, ko čukst sievas: “Pagājušajā naktī krievi noslepkavoja mūsu robežsargus, arī citās vietās… Aiz robežas stāv krievu tanki…”. Liekas, šī baisā ziņa aplido gan dziedātājus, gan klausītājus. Noskan pēdējā dziesma un tad himna: “Dievs, svētī Latviju!”. Visi dzied un raud, slauka asaras. Himna skan trīs reizes, un tikai pēc tam ļaudis klusi un domīgi izklīst, jo neviens nezina, ko nesīs rītdiena.
Sabradā brīvību
17. jūnija rītā mūs pamodina skaļa un nepatīkama dārdoņa. Kad izejam pa vārtiem, redzam, ka pa šoseju, kas ir kādu 100 metru no institūta, nebeidzamā rindā brauc tanki ar sarkanu zvaigzni. Tiem pretī skrien krievi, ebreji (varbūt arī citi) ar puķēm, dāvanām. Viņi sveic iebraucējus skaļiem prieka saucieniem, bet mēs slaukām asaras. Mūsu skolotājs stāv, zobus sakodis, un naids dzirkst viņa acīs. Redzam, kā dūrē sažņaudzas pirksti. Tā viņi sabradāja plaukstošo zemi, izpostīja darbīgo ļaužu dzīvi, samīdīja mūsu brīvību.
Sākas jauni laiki
Šajā dienā tanki iebrauca arī Neretā. Drīz sākās jauni laiki. Varu savās rokās pārņēma partijnieki, aktīvisti. Varas maiņa notika mierīgi. Tiem, kas gribēja, sāka dot zemi pa 10 hektāriem. To atdalīja no lielajām saimniecībām, atstājot 30 ha. Organizēja mašīnu—traktoru stacijas. Saimnieki pildīja uzliktās klaušas, atdeva valstij noteikto graudu, gaļas, piena normu.
1941. gada sākumā klīda dažādas baumas: par kolhoziem un par izvešanu.
Pavasarī steidzināja sējas darbus. Laiks bija ļoti karsts. Jūnijs sākās ar jauniem klaušu darbiem — viena nedēļa jāstrādā Krustpilī — jāceļ jauns lidlauks. Kāpēc tik pēkšņi? Ko tas nozīmē? Neretiešus tur uzraudzīja komjaunieši, pēc nedēļas brauca atkal citi.
Laukus apsēj viena
Par jūnija dienām savā 1990. gada janvāra vēstulē stāsta mana klasesbiedrene Alīda. “Jā, ir jāmēģina izstaigāt tas smagais, briesmu pilnais ceļš, kas sākās 1941. gada jūnija rītā. Tas nav viegli, bet aizmirst to nav iespējams. Sākās tas viss dažas nedēļas iepriekš — mūs kontrolēja. Visas telefona sarunas, kas bija domātas ārpus pagasta robežām, tālāk par zvanu netika laistas. Mums mājās bija traktors, tādēļ vīrs tika mobilizēts sējas kampaņā. Man nācās vienai apsēt laukus. Lai to veiktu, aprunājos ar kaimiņu, un mēs apsējām abu saimniecību laukus. Un tā vīra mobilizācija laimīgi beidzās tieši 13. jūnija vakarā, un viņš atkal bija mājās.”
Istabā gaida sarkanarmieši
Ap pulksten 6.30 14. jūnija rītā mēs pārnācām no ganībām, kur piesējām lopus. Bijām ļoti izbrīnīti, jo istabā mūs sagaidīja trīs bruņoti sarkanarmieši un Neretas milicijas pilnvarotais Grunšteins. Vīrs tika arestēts, aptaustīts, nosēdināts, viņam pavēlēja atdot ieročus. Ieroču mums, protams, nebija. Sāka meklēt pa skapjiem, atvilktnēm, pagultēm un citās vietās, bet neko neatrada. Tad paziņoja, lai pusstundas laikā savācam mantas. Bet ko gan pusstundā var savākt? Arī puisītis jāpieceļ un jāsapoš, jāmierina… Tik vien laika bija, kamēr uzrakstīja protokolu. Mašīna, kura ar gudru ziņu bija atstāta “Kalna Muldenieku” pagalmā, kokos, nu piebrauca pēc mums. Mašīnā jau bija J. Lazdovska ģimene — sieva un trīs bērni, J. Polis un viņa ģimene — sieva, māte un divi bērni, Zariņš no Siksnāniem, tagad viņiem pievienojās T. Dumpja ģimene — sieva un dēliņš.
Paliek bez saimniekiem
Mēs braucām uz Daudzevas staciju, kur mūs sagaidīja restoti lopu vagoni. Tūlīt tikām nošķirti, daudzi uz mūžu atvadījās no saviem tēviem un vīriem. Stingrā apsardzībā lopu vagonā kā kaujami lopiņi gaidījām savu likteni. Vīriešiem bija cits ešelons, viņus aizveda iepriekš. Tā sākās mūsu Golgātas ceļš. Vēl izveda Skanstiņu, Smilktiņu, Prījuma, Mintūža ģimenes, Osvaldu Čariņu un Dailoni Zālīti. Sešas lauku sētas palika bez gādīgiem saimniekiem. Pavisam 14. jūnijā izveda 27 cilvēkus — deviņus vīriešus, astoņas sievietes, astoņus bērnus. Vjatlagā nomira astoņi vīrieši, bet Krasnojarskas apgabalā — divi bērni un sieviete. Visi ešeloni gāja caur Rēzekni.
Zīmītes kā balti putni
Todien, 14. jūnijā, divi bruņoti zaldāti no blakusistabas aizveda 3. klases skolnieci Mirdzu, nelielu gaišmatainu meitenīti. Viņa bija ģērbusies vasaras kleitiņā. Kā viņa tur, tālajā Sibīrijā, dzīvos? Mēs salikām somā mētelīti, kurpes, nopirkām maizīti, desu, vēl šo to un gājām uz staciju. Varbūt varēs sameklēt un atdot. Diena toreiz bija ļoti, ļoti karsta. No aizrestotajiem lopu vagoniem skanēja šņuksti, lūgums pēc ūdens, citi lūdza paziņot tuviniekiem. Bruņotie sargi neļāva pieiet vagoniem. Kad vilciens sāka savu gaitu, pa logiem kā balti putni lidoja zīmītes.
Tā drūmā noskaņā, nezinot, kas notiek mājās Neretā, ritēja dienas Rēzeknes valsts skolotāju institūtā. Kopmītnes un skolas durvis apsargāja bruņoti komjaunieši, lai mēs no skolas neaizbēgtu. Runāja, ka visu institūtu evakuēšot…
Sācies karš!
Mēs mācījāmies, kārtojām eksāmenus un gaidījām, kad tiksim mājās. Jūnijs bija skaists, saulains. Es sēdēju apstādījumos aiz ceriņkrūma un cītīgi studēju fizikas likumus, lai nākamā dienā tos atbildētu eksāmenā. Pēkšņi klusumu pārtrauca skaļrunis: “Karš! Karš! Vācietis ir sācis karu…”. Kā cieta roka saspieda sirdi. Ko tagad? Kā tikšu pie savējiem? Atmiņā atausa tēva un mātes stāsts par Pirmo pasaules karu. Prātā pavīdēja doma: varbūt apturēs izvesto ešelonus? Bet šī cerība zuda, jo pa nedēļu vilciens jau būs tālu aiz robežām…
Spalga sirēna aicināja uz mītiņu. Direktors, lietojot visus “sulīgos” krievu vārdus, paziņoja, ka sācies karš, ka skola jāsagatavo aviācijas uzlidojumiem. Kad naktī Teodors pūtīs tauri, visiem jāskrien uz patvertni pagrabā.
No Jāņiem līdz Pēteriem
Saimniece vārīja klīsteri, mēs griezām avīzes 3 cm strēmelēs un aplīmējām logus krustām šķērsām no abām pusēm — izskatījās kā cietumā. Naktī pa tumsu skrējām uz patvertni. Dienā mācījāmies, kārtojām eksāmenus. Pēc eksāmena algebrā divas reizes sēdēju patvertnē. Tāda bija šī nedēļa — no Jāņiem līdz Pēteriem. 29. jūnijā pēc brokastīm direktors mītiņā paziņoja, ka skola jāatstāj, jo tuvojas vācieši. Pēc katrām 10 minūtēm no skolas izlaida piecu skolēnu grupu, pēc tam četri mūsu skolotāji no Padomijas sēdās mašīnā un devās uz savu “paradīzi”.
Vai bija “Baigais gads”?
Tās bija tumšākās, drūmākās un skumjākās vasaras saulgriežu dienas mūsu tautas dzīvē. Tūkstošiem cilvēku izpostīja dzīvi, tūkstoši zaudēja visdārgāko — dzīvību. Vai bija “Baigais gads”? Jā, bija. To visā nežēlīgumā, zvēriskumā rēzeknieši uzzināja pēc 29. jūnija, kad partijnieki, komjaunieši, čekisti steigā aizbrauca.
Uz šo Rēzeknes cietumu bija aizgājuši mani skolasbiedri. Viņi visu redzēja. Sirds stinga, drebuļi skrēja pār muguru, visu to klausoties — norauti nagi, adatas aiz nagiem, nogrieztas ausis, deguni, nogrieztas krūtis, dzimumorgāni, salauztas ribas, sasistas galvas utt. Lai nedzirdētu nelaimīgo kliedzienus, augšā spēlēja skaļu mūziku.
Tāpēc priecāsimies un pateiksimies Dievam, ka esam brīvi, ka varam līksmi svinēt šos gaišos svētkus, ka varam dziedāt Līgo dziesmas, dedzināt Jāņugunis, meklēt papardes ziedu un justies laimīgi savā dzimtenē.
