Aizkraukliete Helēna Ūdre uzskata, ka viņas lielākā laime ir stiprā ģimene, kādu savulaik izveidoja viņas vecāki — māte Evgēnija un tēvs Izidors Tjarves.
Aizkraukliete Helēna Ūdre uzskata, ka viņas lielākā laime ir stiprā ģimene, kādu savulaik izveidoja viņas vecāki — māte Evgēnija un tēvs Izidors Tjarves. Ģimenē par Helēnu vecāki ir brālis Boļeslavs un māsa Regīna, jaunāks — brālis Valdis. Māte teikusi — kaut pēdējo kreklu novilkšu, bet bērni iegūs augstāko izglītību. Pirmskara Latvijā, mazā Latgales sādžā, kur ģimenēm nebija daudz zemes un bagātības, tā bija gandrīz nereāla vēlēšanās. Tomēr tā piepildījās.
Vienīgi Helēna ir bez augstskolas diploma, jo viņai vistuvākais bija feldšeres darbs, tāpēc par ārsti, kā brālis Boļeslavs, viņa nekļuva. Tomēr Helēnas kundze neko nenožēlo, jo dzīvē viss ir noticis, kā viņa vēlējusies.
Vecāku ceļamaize
— Ko esat mantojusi no saviem vecākiem?
— Mantojusi esmu visu, kas ar mani noticis. Kad grūti klājās, tāpat kā vecāki meklēju spēku sevī.
No tēva iedzimta kārtības mīlestība, viņam saimniecībā viss bija ideālā kārtībā, darbus tēvs veica, ielāgojot senču gudrības, un arī mums tās mācīja. Māte bija ļoti enerģiska un bērniem, īpaši meitām, iemācīja visu, kas sievietei un mātei jāzina gan par ģimeni un mājīguma radīšanu, gan par mīlestības un cieņas nozīmi cilvēka dzīvē. Viņa mācīja arī prast piedot. Māte teica, ka nereti piedošana noder labāk par zālēm, jo vārdi, kuri nāk no mīlošas sirds, liek piecelties pakritušajam un neskatīties kļūmīgajā pagātnē, bet lūkoties uz priekšu — censties laboties un grūtības pārvarēt.
Viņa mums atgādināja, ka viss ir Dieva rokās. Tā droši vien bija arī ar mani, kad dažu gadu vecumā saslimu ar skarlatīnu. Es bijusi tik slima, ka jau mirstamās drēbītes bijušas sagādātas. Tēvs baidījies vakarā no siena pļavas nākt mājās, lai neieraudzītu mani, jau neelpojot. Mani izglāba kāda vietējā medicīnas studente. Pēc šī notikuma vecāki izlēmuši, ka ģimenē kādam no bērniem jāstudē medicīna.
Katram savs ceļš
— Vai vecāku vēlēšanās piepildījās?
— Piepildījās, lai arī viegli tas nebija. Brālis Boļeslavs kļuva ārsts un strādā vēl tagad. Savas darba gaitas viņš sāka mazajā Zalves slimnīcā. Vietējie vēl tagad atceras dakteri Tjarvi, viņam nesen piešķīra Zalves goda pilsoņa nosaukumu.
Regīna ieguva skolotājas diplomu un Zalves pamatskolā nostrādāja 30 gadu, ilgu laiku arī par skolas direktori. Tagad Boļeslavs un Regīna ar ģimenēm dzīvo Rīgā, nelielās blakus mājās. Valdis izmācījās par inženieri un saimnieko vecāku mājās mūsu dzimtajos Astiķos. Tēvs nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam, bet māte — līdz 86 gadiem. Līdz pēdējām dzīves dienām viņi bija kopā ar mums — bērniem un mazbērniem.
Ārstē bērnus
— Kāpēc izvēlējāties feldšeres profesiju?
— Man ļoti patika tieši šī medicīnas joma, jo es varēju slimniekam palīdzēt uzreiz — ne velti feldšeri strādā ātrajā palīdzībā. Feldšerim, ja blakus nav ārsta, ir jāuzņemas atbildība par slimnieka glābšanu, jādod pirmais “dzīvības malks” brīdī, kad pati dzīvība turas mata galā.
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Pēc feldšeru skolas beigšanas trīs gadus vajadzēja nostrādāt tur, kur jaunos speciālistus norīkoja. Mana pirmā darbavieta bija Daugavpils bērnunams. Tur mitinājās bārenīši un arī ļoti slimi bērni. Man tā bija laba skola, kā palīdzēt mazam cilvēciņam, kurš pats nemaz īsti neprot pateikt, kas sāp un kādas slimības laikā ir izjūtas. Man šo bērnu bija ļoti žēl.
Pēc trijiem obligātajiem gadiem brālis mani aicināja strādāt par feldšeri Zalves slimnīcā.
Princese auļo ātrāk par auto
— Kā jums tur veicās?
— Biju jauna, un man nekas nebija par grūtu. Zalves slimnīcā bija ap 20 vietu, blakus bija arī ambulance. Es strādāju par dežurējošo feldšeri. Slimnīcas vajadzībām kolhozs piešķīra strauju ķēvi Princesi, kuru kolhoza darbos nevarēja izmantot, jo neviens viņu nespēja novaldīt. Taču mēs ar brāli Princesi tomēr pratām noturēt. Viņa soļiem nemaz negāja, allaž tikai aulekšoja vai rikšoja.
Atceros, zvana no Zalves mežniecības mājām — tur nākot pasaulē bērniņš. Izsaukuši ātro palīdzību arī no Neretas. Taču es aši pēc Princeses, un mēs, protams, mežniecībā nokļuvām ātrāk. Piedzima puisītis, un tikai tad atbrauca kolēģi no Neretas.
Sešus gadus nostrādāju Zalves slimnīcā. Piedalījos arī sabiedriskajā dzīvē — vadīju deju kolektīvu. Dejojām dziesmu svētkos Staburagā, tur iepazinos ar savu nākamo vīru Andri, vietējo puisi no Zalves “Dimantiem”. Tur vēl tagad dzīvo mana vīramāte Erna.
Vēstules atgādina jaunību
— Kā veidojās jūsu attiecības?
— Mēs nekur nesteidzāmies, jo viņam vēl vajadzēja dienēt armijā. Draudzējāmies piecus gadus. Es viņu pavadīju dienestā, trīs gadus gaidīju, cītīgi rakstīju vēstules un arī braucu ciemos uz Andra dienesta vietu Ļeņingradā. Sagaidīju mājās, un tad mēs arī apprecējāmies. Jaunības laiku mums abiem atgādina vēl tagad saglabātās dienesta laika vēstules.
Man piedāvāja darbu Neretas slimnīcā, un tur arī piedzima mūsu meita Santa. 1976. gadā pārcēlāmies uz dzīvi toreizējā Stučkā. Vīrs bija virpotājs, es strādāju slimnīcā gan par diētas māsu, gan medicīnas māsu. Te es saslimu ar vēzi, kurš mani tomēr nepieveica…
Uzvar dzīvotgriba
— Ja nav sāpīgi atcerēties, pastāstiet, lūdzu, kā jums izdevās ļauno slimību uzvarēt?
— Nekas man nesāpēja, bet kārtējā veselības pārbaudē analīzes pēkšņi bija sliktas. Mani steidzami vajadzēja operēt. Kā jau medicīnas darbiniece, zināju, ko nozīmē šāda diagnoze un kādas var būt sekas. Sākumā biju panikā. Domās rēķināju, cik vēl atlicis dzīvot. Iespējams, tā jūtas cilvēks pēc negaidīta zibens spēriena.
Vairākus mēnešus ārstējos Gaiļezera slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Pēc operācijas izturēju 35 starošanas seansus. Man ir otrā invaliditātes grupa uz mūžu. Apmēram gadu jutos ļoti slikti.
Domāju, ka tūlīt pēc operācijas sevi izglābu ar tautas līdzekli — mēneša laikā izdzēru pusotra litra struteņu sulas, atšķaidītas ar spirtu. Pat saindējos ar šo sulu, bet, iespējams, tā “noindēja” arī manu vēzi. Protams, ļoti lūdzu Dievu, lai ļauj man vēl dzīvot un pieredzēt, kā piedzimst un izaug mazbērni.
Es vienmēr zināju, ka man ir laba ģimene, bet slimošanas laikā par to pārliecinājos pilnībā. Ar drūmām domām nekad nebiju viena, blakus bija gan vīrs un meita, gan brāļi un māsa ar savām ģimenēm. Šajā briesmīgajā gadā apzinājos, cik dzīve man dārga, un par visu vairāk negribēju pamest savus mīļos.
Mūžs kā zieds
Kaut cik nomierinājos tikai pēc vairākiem gadiem, kad ārsti manā organismā vēža pazīmes vairs neatrada. Taču par drošību nekad neesmu pilnīgi pārliecināta, jo nav jau garantijas, ka šī nelaime mani atkal nevarētu piemeklēt.
Slimošanas gados sapratu, ka sievietes mūžs ir kā zieds, kurš var ātri noziedēt, paliek vien sēklas. Labi, ja paliek bērni un mazbērni. Par savu dzīvību cīnījos, domājot par meitu. Kad skatījos nāvei acīs, katrs dzīves mirklis bija kā mūžība, kura pazūd un neatgriežas. Laiks brīžiem auļoja kā sendienās nevaldāmā Princese, brīžiem vilkās kā mūžīga nakts, kurā izdega visas sveces, un manu dvēseli apņēma tumsa.
Otrā dzīve — dāvana
— Kā jutāties, kad atlabāt?
— Tā man bija Dieva dāvana. Es atkal smaidīju un rūpējos par saviem tuviniekiem, abi ar vīru audzinājām mazbērnus un palīdzējām meitai sakārtot dzīvi.
Pensionāru aktivitātēs mani iesaistīja Aizkraukles novada domes sociālās darbinieces Ināra Gaile un Irēna Žurzdina, kļuvu vēl par Sarkanā Krusta brīvprātīgo. Pieteicos arī pilsētas pensionāru klubiņa “Vēlziedes” vingrošanas grupā. Bija arī pēdējais laiks, jo kauli jau bija iesīkstējuši, bet nu jau ilgāku laiku bez vingrošanas grūti iztikt. Ja kādu rītu vai dienā tai neatliek laika, ir sajūta, it kā manī būtu savāds smagums.
Prieks un vājība
— Jūs teicāt, ka sievietes dzīve līdzinās ziedam. Vai tāpēc pati laiku no pavasara līdz sniegam pavadāt vasarnīcā, puķu vidū?
— Puķes ir mans prieks un arī vājība. Vasarnīca mūsu ģimenei ir jau trīsdesmit gadu. Saņēmām tikai “pliku” sliktas zemes gabaliņu, kurā pievedām labu augsni, iestādījām augļudārzu un uzcēlām vasaras namiņu. Šajā zemes stūrītī arī ir mana puķu paradīze. Pavasarī mūs iepriecina tulpju un narcišu dobes, savulaik aizrāvos ar īrisu šķirņu kolekcionēšanu, man vienmēr ir daudz rožu, gladiolu un dāliju. Nu dārza karalienes ir lilijas. Priecājos, ka puķes man labi aug, kad ieeju dārzā, šķiet, katrs ziediņš tiecas pretī. Rosoties vasarnīcā, es puķēs veldzēju dvēseli. Ja izaug un uzzied kas neredzēts, gribas sēt un stādīt vēl un vēl, lai atkal sagaidītu kādu brīnumziedu.
— Ja varētu, vai savā dzīvē ko mainītu?
— Dzīvoju, lai mīlētu, lolotu un palīdzētu citiem. Daudziem klājas grūti, varu priecāties, ja viņu grūtumu varu padarīt vieglāku. Nav divu līdzīgu dienu, tāpēc es jaunu dzīvi nesāktu, jo mīlu šo, kurā esmu tik daudz piedzīvojusi un kurā man, iespējams, vēl būs arī kas nebijis.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Helēna Ūdre.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada
9. janvāris, Rēzeknes rajona Astiķu sādža.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Rīgas
3. medicīnas feldšeru skolu.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: vīrs Andris, meita Santa, mazbērni Roberts un Diāna.
VAĻASPRIEKS: dārzkopība, adīšana un vingrošana.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
