Edīte atnāca uz darbu saposusies — jauna, tikko veidota frizūra, rūpīgi uzklāta kosmētika un nesen iegādāts apģērbs.
Edīte atnāca uz darbu saposusies — jauna, tikko veidota frizūra, rūpīgi uzklāta kosmētika un nesen iegādāts apģērbs. Jaunais kostīms derēja kā uzliets. Jā, Edīte patiešām izskatījās žilbinoši. Viņa zināja, ka ārējam izskatam ir nozīmīga loma, īpaši sākot jaunas darba gaitas.
Sieviete jaunos kolēģus pēcpusdienā aicināja uz tasi kafijas un gabalu pašceptas kūkas. Darba diena bija visai steidzīga, tādēļ nobaudīt Edītes našķus ieradās tikai daži, un tie paši aizbildinājās ar aizņemtību. “Nu, nekas,” apņēmīgi sevi mierināja Edīte, “es nepadošos, iedraudzēšos ar visiem, un viņi vēl redzēs, cik forša es esmu!”.
Viņa patiešām ļoti gribēja patikt katram (pavisam birojā strādāja astoņi cilvēki). Edītei likās ļoti svarīgi apliecināt savu nozīmīgumu, panākt, lai kolēģi viņu ciena un ņem vērā viņas viedokli — viņa taču bija pārcelta no centrālā biroja!
Edīte centās īstenot savu plānu — iekarot savu vietu kolektīvā. Sieviete atrada mirkli pieiet pie katra jaunā kolēģa un detalizēti izstāstīt savu biogrāfiju, īpaši uzsverot, viņasprāt, nozīmīgākos posmus — pazīšanos ar sabiedrībā ievērojamām personām, studiju gadus vienā kursā ar politisko partiju līderiem, kā arī savu pieredzi vadošā amatā.
Edīte vairākus mēnešus, neatlaidīgi īstenojot savu izstrādāto programmu, “dibināja kontaktus”. Taču kaut kas negāja, kā iecerēts, un viņa nekādi nevarēja saprast — kādēļ kolēģi, viņai ienākot, it kā pārtrauc sarunu? Kādēļ tad, kad viņa izteica piedāvājumu aiziet kopā pusdienās, visi pēkšņi izrādījās ļoti nevaļīgi? Kādēļ jaunie darbabiedri veltīja greizus skatienus (vismaz viņai tā šķita) un divdomīgus komentārus gandrīz visiem Edītes izteikumiem?
