“Lai gan pēc horoskopa esmu Auns, ar pieri sienā neskrienu,” tā sevi raksturo Ruta Lūse.
“Lai gan pēc horoskopa esmu Auns, ar pieri sienā neskrienu,” tā sevi raksturo Ruta Lūse. Jau ceturto gadu desmitu viņa vada Daudzeses pagasta pirmsskolas izglītības iestādi “Čiekuriņš” un gandrīz tikpat ilgi ik rītu ceļu līdz darbavietai mēro no Aizkraukles. Viņai savs darbs patīk ne vien tāpēc, ka bērnu vidū arī pati allaž jūtas kā bērns, bet arī tāpēc, ka tur vienmēr ir kādam vajadzīga.
Darbavieta enciklopēdijā
— Kāpēc jūs izvēlējāties kļūt par audzinātāju?
— Šī doma man ienāca prātā jau skolas laikā, jo man patika darboties ar bērniem. Par to, ka kļuvu par bērnudārza audzinātāju, varu pateikties savai bērnības draudzenei, kura bija gadu vecāka par mani. Viņa iestājās Rīgas pedagoģiskajā skolā, un līdz ar to man jau bija vienkāršāk — es arī izvēlējos to pašu. Mana pirmā darbavieta bija jaunuzceltā bērnudārzā Jelgavā, tur es nostrādāju divus gadus.
— Kā nokļuvāt Daudzesē?
— Vīru pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas norīkoja darbā toreizējā Stučkas rajonā. Šaipusē vīram piedāvāja darbu vairākās vietās, arī galvenā inženiera amatu Daudzesē. Enciklopēdijā izlasījām, ka tur ir arī bērnudārzs. Tā 1968. gadā pārcēlāmies uz Daudzesi. Mums tas bija arī kā viduspunkts — mani vecāki dzīvoja Jelgavā, vīra — Kalsnavā, un no Daudzevas stacijas ar tiešo dzelzceļa reisu varēja nokļūt Jelgavā.
Pēc dažiem darba un dzīves gadiem Daudzesē mēs gan pārcēlāmies dzīvot Aizkrauklē, jo vīram piedāvāja darbu “Lauktehnikā” un arī dzīvokli. Sākumā vēl cerēju atrast darbu pilsētā, taču tur bērnudārzā darbiniekus nevajadzēja, un es turpināju braukāt uz Daudzesi. Šo ceļu ik dienas mēroju joprojām. To nejūtu kā apgrūtinājumu — nu jau ir pierasts, un tas ir mans ikdienas ritms. Tagad gan autobusi kursē retāk.
— Sevi tomēr vairāk uzskatāt par aizkrauklieti vai daudzesieti?
— Par daudzesieti. No dzimtās vietas tik tāla puse man kļuvusi par dzimteni, jo 21 gads, ko nodzīvoju Jelgavā, nav nekas pret maniem tagadējiem sešdesmit. Sākumā, nokļuvusi Daudzesē, domāju: “Ak, Dievs, kā mēs tos četrus obligātos gadus te nodzīvosim!”. Tagad saku: “Esmu kļuvusi vēl īstāka daudzesiete par vienu otru vietējo.”
Trīs vienā
— Vai bērnudārzs “Čiekuriņš” kopš pārcelšanās uz šo pusi ir jūsu vienīgā darbavieta?
— Jā, nākamgad būs četrdesmit gadu, kopš tur strādāju. Toreiz tas bija Jēkabpils mežrūpniecības saimniecības bērnudārzs, un tolaik finansiālā ziņā mēs bijām ļoti labi nodrošināti. Es vadu šo izglītības iestādi kopš 1971. gada.
— Bijāt gados jauna vadītāja. Kā tikāt galā?
— Bērnudārzs Daudzesē allaž bijis neliels. Sākumā tur bija divas grupiņas, arī diennakts, kurās bija līdz piecdesmit bērnu, un iestādē strādāja ap trīsdesmit darbinieku. Ar lielām problēmām nav nācies saskarties ne kolēģu, ne darba organizācijas dēļ. Man allaž blakus bijis kāds, kurš palīdzējis kārtot saimnieciskas lietas. Tikai tagad esmu gan medicīnas māsa, gan saimniecības pārzine, taču arī darba apjoms tagad ir citāds — pašam vairs nekas nav jāved vai jānes, visu piegādā pie durvīm.
Lēmums, kuru nenožēlo
— Daudzos mazos pagastos pirmsskolas izglītības iestādes sen vairs nedarbojas, bet “Čiekuriņš” strādā. Kā nopelns tas ir?
— 1991. gadā firma “Dardedze” reizē ar Jēkabpils mežrūpniecības saimniecības materiāli tehnisko bāzi pārņēma arī bērnudārzu, bet pēc gada nonācām pašvaldības pakļautībā. Kādu laiku bērnu skaits bija mazs, taču pašvaldības darbinieki šos gadus ir darījuši visu, lai bērnudārzs pagastā būtu. Un neviens šobrīd to vairs nenožēlo, jo kas tad būtu? Viena izpostīta vieta vairāk! Tādu daudzviet jau tāpat pietiek. Daudzus gadus arī mūsu prasības bija minimālas, jo varējām dzīvot no vecajām rezervēm — gultasveļu, rotaļlietām. Pēdējos gados viss atkal iet uz augšu — nu ēkā nomainīti logi, katru gadu kādu telpu izremontē, esam pat atļāvušies ierīkot tādu “greznību” kā signalizāciju.
— Vai arī bērnu skaits palielinās?
— Vienu laiku bērnudārzā bija ap piecpadsmit bērnu, tagad ir trīsdesmit četri. Kādus trīs gadus šis skaits ir stabils, bet vairāk bērnu arī nevaram uzņemt telpu šaurības dēļ.
— Nu jau bērnudārzu noteikti apmeklē arī jūsu audzēkņu bērni…
— Mums ir pat viena audzinātāja, kura tolaik, kad sāku te strādāt, bija divgadīga audzēkne. “Čiekuriņā” allaž bijis stabils kolektīvs, darbinieki te reti mainījušies. Vēl tagad sezonas laikā strādā viena no pirmajām iestādes darbiniecēm, kura tagad ir pensijā. Šī ir viņas vienīgā darbavieta kopš 1964. gada.
Saudzīga priekšniece
— Kāda tipa vadītāja jūs esat? — Esmu demokrātisks cilvēks. Lai gan bieži saka, ka demokrātija “iet kopā” ar anarhiju, mūsu variantā tā tomēr nav. Darbiniecēm savu viedokli neuzspiežu, ļauju viņām pašām radoši strādāt. Varu vienīgi ieteikt savas idejas, bet katra var izvērtēt, vai viņām tās der. Man ir grūti cilvēkam strikti pateikt, kas man nepatīk. Mēģinu “palaipot”, būt saudzīga. Mani stipri jānokaitina, lai otram varētu pateikt visu, ko domāju. Es ļoti uzticos cilvēkiem, un reizēm tas sāpīgi “nācis atpakaļ”. Pret šīm lietām būtu jāizturas ar lielāku vērību, un katrs cilvēks jāizvērtē individuāli, bet to jau saproti tikai tad, kad esi jau pieļāvis kļūdu.
Bērni ir patiesi
— Kuri brīži darbā sagādā gandarījumu?
— Svētku reizes. Arī labas atsauksmes par mazuļiem, kuri sākuši skolas gaitas. Īpašu prieku sagādā brīži, kad manā kabinetā ienāk kāds mazulis, apķeras ap kaklu un samīļo, tad jūtu — esmu vajadzīga, jo viņam gribas man pieglausties. Citreiz bērns pasaka: “Tu šodien esi skaista.” Vārdi, kas nākuši no bērna mutes, ir patiesi. Pieaudzis cilvēks reizēm liekuļo, bet bērns tā nedara. Viņš var atnākt, izstāstīt savu bēdu, kas tajā brīdī nospiež sirsniņu. Arī tā mēdz būt. Reizēm bērni liek padomāt par dažādām lietām. Piemēram, ieeju grupā un jautāju: “Kā tev iet, Kristiņ?”. “Labi iet,” mazā nosaka. Vēlāk audzinātāja saka: “Zināt, ko viņa teica pēc tam, kad jūs izgājāt? Kā iet! Ar kājām iet!”. Tātad man bija jājautā: kā tev klājas? Mēs ikdienā tam nepievēršam uzmanību, bet trīsgadīgs bērns par to domā.
Citi laiki, citas blēņas
— Vai pedagoģiskā izglītība noderējusi, arī audzinot savus trīs bērnus?
— Ar šodienas uzskatiem es droši vien viņus audzinātu savādāk nekā pirms četrdemit gadiem — vairāk iedziļinoties, ne tik strikti. Savulaik mans tēvs par maniem bērniem teica: “Kad mēs augām, bērnus audzināja citādi.” Es strīdējos pretī: “Nesalīdzini, kā bērni auga pirms piecdesmit gadiem un kā ir šodien.” Tāpat ir tagad — nevar salīdzināt un teikt: “Kad mēs augām…” Tie bija citi laiki, citi apstākļi! Protams, mēs darījām citas blēņas, atriebāmies skolotājam fiziski, piemēram, ar kniepadatām uz krēsla. Tagad skolēni izmanto psiholoģisko teroru.
Savus bērnus audzinājām daudz stingrāk, nekā to pieņemts darīt šobrīd. Vīrs bija vēl striktāks bērnu audzināšanā, es viņam pat esmu teikusi: “Padomā, pirms “sper ārā”.”. Taču mums ar saviem bērniem nav bijis īpašu problēmu. Viņi ciena vecākus, nekad neatļaujas uzkliegt, pateikt kādu asu vārdu — šodien vecāku un bērnu attiecībās šāda uzvedība ir gluži pierasta.
Savējie jāaudzina pašiem
— Kāda esat vecmāmiņa mazbērniem?
— Vienmēr jokoju, ka esmu slikta vecmāmiņa. Es savus bērnus audzināju pati, kad gāju darbā, ņēmu auklīti, un uzskatu, ka arī maniem bērniem pašiem jāaudzina savējie. Protams, ja vajag, palīdzu, vasarā mazbērni dzīvo pie mums lauku mājās Kalsnavā, taču negrasos uzņemties aukles lomu ikdienā vai atbildību, vadājot mazbērnus uz nodarbībām. Savu bērnu dzīvē nejaucos, jo viņiem pašiem jātiek galā. Nepamācu arī, kā audzināt bērnus, jo galarezultāts jau būs jāsaņem viņiem pašiem. Bērni veiksmīgi tiek galā, kaut viegli nav. Mūsu vidējā meita Sanita dzīvo Jelgavā, viņa tur palika pēc studijām universitātē, Ilanta un Alvis ir tepat Aizkrauklē.
— Jūsu vecākajai meitai ir rets vārds. Kur tāds noskatīts?
— Bērnudārzā Jelgavā bija kāda meitenīte Ilanta — smalka, gaišiem matiņiem. Nolēmu: kad man būs meita, arī viņu sauks tāpat. Nu jau zinu vairākas Ilantas.
“Nemāku nedarīt neko”
— Kā jūs atpūšaties?
— Es vislabāk atpūšos strādājot. Lai gan pēc darba esmu nogurusi no bērnu kņadas, gribu klusumu un mieru, taču nemāku tā vienkārši nedarīt neko. Pat skatoties televīzijā ziņas, manām rokām jādarbojas, tāpēc reizē adu vai tamborēju. Ar gadiem jo vairāk pārņem sajūta, ka daudz ko nepaspēju. Man žēl tā laika, kas pavadīts dīki. Vasarā atkal ir dārzs, puķes, siltumnīca. Mums ir dzimtas mājas Kalsnavā, kur paiet brīvdienas un atvaļinājums. Lasu arī žurnālus, grāmatas, man patīk latviešu autoru darbi.
— Jums ir kāds nākotnes sapnis?
— Neesmu par to īpaši aizdomājusies… Vienu gan gribētu pieredzēt — mazmazbērnus. Vecākajam mazbērnam būs 17 gadu, tātad nekas nereāls tas nav.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ruta Lūse.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1947. gada
17. aprīlis, Jelgava.
IZGLĪTĪBA: vidējā, bērnudārza audzinātāja, beigusi Rīgas pedagoģisko skolu.
NODARBOŠANĀS: Daudzeses pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Čiekuriņš” vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Jānis, trīs bērni: Ilanta (39), Sanita (36) un Alvis (31), seši mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: rokdarbi, darbs dārzā, sēņošana.
