Atis atceras, ka visus skolas laika vasaras brīvlaikus vienmēr pavadīja pie vecmāmiņas laukos.
Atis atceras, ka visus skolas laika vasaras brīvlaikus vienmēr pavadīja pie vecmāmiņas laukos. Tā bija ierasts. Uz tālo Latgales pusi brauca divas māsīcas un viens dažus gadus, bet otrs — kādus četrus gadus vecāks brālēns. Vecāki brauca, kad viņiem bija atvaļinājums, palīdzēja vecmammai “ganīt sīkos”.
Dienas ritms bija tāds — no rīta parasti padarījām kādu noteiktu darbu dārzā vai laukā, lasījām ogas un ravējām. Tad, kad viss bija paveikts, varējām sākt visjaukākās lietas. Puikas gāja uz tuvējo upīti makšķerēt, kāpa augstu kokā, kur bija ierīkots “štābiņš”, spēlēja indiāņus, izcīnīja sīvas futbola kaujas, sacentās, kurš vairāk un ātrāk salasīs meža zemenes, kurš pirmais apskries desmit apļu ap māju utt.
Tas bija pirms gadiem divdesmit. Tagad Atis, viņa brālēni un māsīcas izauguši, viņiem ir savas ģimenes, kurās aug bērni, un viņi katrā ģimenes sanākšanas reizē dzird stāstus par to, kā viņu tēvi un mātes laukos pavadīja vasaras brīvlaikus.
Bija arī spurainie pusaudžu gadi, kad brauciens uz laukiem līdzinājās trimdai. Taču arī šajos gados vienmēr bija patīkamas izklaides — peldēšanās, balles, “meitās iešana”. Kā būtu bijis tad, ja viņu vecmamma nedzīvotu tālu projām no pilsētas kņadas, to neviens nezina. Tajos laikos populāras bija pionieru nometnes. Iespējams vajadzētu doties uz kādu no tām. Taču šādas varbūtības nebija, jo virziens vienmēr bija zināms — uz laukiem.
Atis saka, ka vasaras brīvlaikus Latgales pusē tā īsti novērtējis tikai vēlāk — kļuvis pieaudzis.