Aizvadītā nedēļa bija karsta gan dabā, gan politikā, gan mūsu ikdienas darbā un dzīvē.
Aizvadītā nedēļa bija karsta gan dabā, gan politikā, gan mūsu ikdienas darbā un dzīvē. Galvenā uzmanība bija veltīta Latvijas valsts prezidenta amata kandidātu meklēšanai un izvirzīto personu izvērtēšanai. Valdošā koalīcija izvēlējusies Traumatoloģijas un ortopēdijas centra valdes priekšsēdētāju Valdi Zatleru. Prezidenta amatam pretendē arī bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš.
No izvirzītajiem kandidātiem
— Zatlera, Endziņa un Sandras Kalnietes, kura gan savu kandidatūru tomēr atsauca, man simpātiskāks liekas Valdis Zatlers. Ja man būtu iespēja, es balsotu par viņu. Lai arī viņam nav politiskās darbības pieredzes, Zatlers tomēr ir tuvāks tautai un labāk izprot cilvēku problēmas. Liekas, pārējie uz mums noraugās no augšas, “lidinoties pa mākoņiem”, un ir tālu no tautas ikdienas raizēm.
Daudz diskutēja arī par to, vai mainīt Satversmi un ļaut prezidentu vēlēt tautai. Manuprāt, ja Latvijā prezidentam būtu lielākas pilnvaras, nu vismaz tādas kā Amerikas Savienotajās Valstīs, izvēli noteikti vajadzētu uzticēt tautai. Taču mūsu valstī šobrīd prezidentam ir galvenokārt simbola funkcija, tāpēc lai tās “simts gudrās galvas” cīnās par labāko.
Tomēr vēl amatā esošā prezidente Vaira Vīķe—Freiberga pierādīja, ka spēj būt kas vairāk nekā tikai valsts seja un var būtiski ietekmēt politiskos procesus.
Sekojot līdzi aizvadītās nedēļas notikumiem, rodas pārliecība, ka jandāliņš vēl turpināsies un man nav simtprocentīgas pārliecības, ka 31. maijā bez domstarpībām jauno valsts prezidentu patiešām apstiprinās. Prognozē, ka valdošās koalīcijas virzītais Valdis Zatlers varētu iegūt vairāk nekā nepieciešamo 51 balsi, taču es par to neesmu tik pārliecināts. Viss tik strauji mainās, ka pēdējā brīdī vēl varam piedzīvot dažādus pārsteigumus.
Lai arī pagājusī nedēļa bija notikumiem bagāta, dzīvojot Latvijas pierobežā, tālu no valsts galvaspilsētas, esam tālu arī no lielās politikas.
Darba apjoms lauksaimniekiem šobrīd ir ļoti liels. Kad stājāmies Eiropas Savienībā, mums stāstīja, cik būs labi un skaisti, birokrātija būs mazāka, taču patiesībā viss izvērtās pavisam savādāk. Un birokrātija ir vēl lielāka. Iestādes nemitīgi prasa dažādus pārskatus par saražoto un realizēto, par katru iztērēto un iegūto santīmu. It kā ar to vēl būtu par maz, mums jāsniedz atskaites arī Statistikas pārvaldei. Reizēm ir sajūta, ka strādājam tikai šiem dienestiem un pārskatiem. Domājot par visām šīm lietām, kā arī par to, kā paspēt laikā iesniegt visus nepieciešamos pieteikumus subsīdijām, kā izsekot līdzi visām atbalsta programmām, nav pat laika parūpēties par apkārtējo vidi. Taču mums laukos arī gribas dzīvot sakoptā vidē, vēlamies, lai kārtība būtu ne tikai kūtī, bet arī pagalmā un mājās.
Mūsu saimniecība eksportē lopus, un saistībā ar savu darbu nereti dodamies uz ārzemēm. Varam novērtēt, kas šajā un citās nozarēs notiek pasaulē, un salīdzināt to ar Latvijā notiekošo. Katru gadu dzīve pasaulē, Eiropā un līdz ar to arī pie mums kļūst arvien dārgāka. To ietekmē ne tikai inflācija, bet arī lielais naudas apjoms, ko uzņēmēji un lauksaimnieki var saņemt no dažādiem Eiropas fondiem. Zinot, ka šo atbalsta naudu zemnieki vēlēsies saņemt, tehnikas, iekārtu un citu lauksaimniecības preču ražotāji un tirgotāji paaugstina cenu.
Domājot par attīstību un pretendējot Eiropas atbalstam, sastopamies ar lielu nevienlīdzību. Uzskatu, ka esam ražojoša saimniecība, bet pie atbalsta netiekam. Nupat iegādājāmies jaunu tehniku, cerējām, ka daļu ieguldīto līdzekļu saņemsim atpakaļ subsīdiju veidā, bet saņēmām atteikumu. Ja Latvijas un Eiropas vadība grib, lai lauki būtu sakopti, tajos dzīvotu un saimniekotu cilvēki, lai mēs varētu ne tikai pabarot Latvijas iedzīvotājus, bet arī pelnīt un attīstīties, no kā iegūtu arī valsts, tai vajadzētu atbalstīt ražojošos uzņēmumus. Tomēr šobrīd tiek darīts viss, lai liktu mums sprunguļus riteņos un neļautu darboties. Labāk būvējam lielveikalus, ievedam preces no ārzemēm, bet lauciniekus mudinām nodarboties ar lauku tūrismu. Bet visi jau nevar būvēt viesu namus un taisīt biznesu ar ceļotāju izmitināšanu un ciemiņu izklaidi. Tas var būt neliels ģimenes bizness ezera vai upes krastā. Ko laukos darīsim nākotnē? Dejosim pastalās un dziedāsim tautasdziesmas?
Ļoti žēl, ka Latvijā praktiski esam zaudējuši lauksaimniecisko ražošanu — likvidēta cukura nozare, piena nozarē izdevīgāk pienu eksportēt uz Lietuvu nekā pārdot vietējiem pārstrādātājiem. Tas pats notiek arī gaļas lopu audzēšanas saimniecībās.
Aizvadītā nedēļa noslēdzās ar Ģimenes dienas pasākumiem Rīgā, bet nākamajā nedēļā sagaidāmi interesanti notikumi saistībā ar homoseksuāli orientēto cilvēku gājienu. Ģimenes dienu, protams, atbalstu. Nupat atgriezos no Vācijas, kur varēju vērot ko līdzīgu. Tā bija tēvu diena, un šajā valstī tā ir brīvdiena. Tēvi kopā ar ģimenēm devās izbraukumos, rīkoja piknikus, bet vakarā steidzās uz krodziņu. Turpretī šī netradicionāli orientēto cilvēku izrādīšanās man ir pilnīgi nepieņemama.
