Latvijas pašvaldību savienības kongresā pagājušajā nedēļā šīs organizācijas priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis aicināja satiksmes ministru Aināru Šleseru izsludināt Latvijā ārkārtas situāciju ceļu nozarē.
Latvijas pašvaldību savienības kongresā pagājušajā nedēļā šīs organizācijas priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis aicināja satiksmes ministru Aināru Šleseru izsludināt Latvijā ārkārtas situāciju ceļu nozarē.
Pašvaldību savienības kongresā no 528 pilsētām un pagastiem bija pārstāvētas vairāk nekā 300 pašvaldību. Domāju, ka ikviens domes vai padomes pārstāvis noteikti pievienotos Jaunsleiņa kunga aicinājumam, jo tā tiešām ir galvenā problēma gandrīz ikvienā pašvaldībā un apdzīvotā vietā. Divu aizvadīto nedēļu laikā man bija iespēja pabūt vairākos Latvijas rajonos un salīdzināt ceļus pie mums un citur. Situācija visur ir vienāda. Laukos gan grants, gan asfaltētie ceļi ir vienlīdz briesmīgi. Vien pilsētu un pagastu centros tie ir puslīdz ciešami, jo par tiem rūpējas pašvaldības, taču valsts ceļus par labiem nosaukt grūti.
Aizkraukles rajona iedzīvotājiem, protams, rūp ceļi pašu mājās. Katra otrā sūdzība, ar ko cilvēki vēršas redakcijā, ir par ceļiem. Vairākkārt mums zvanīts no Mazzalves pagasta un jautāts, cik lielām bedrēm jābūt uz Neretas—Vecumnieku ceļa, lai kāds beidzot sāktu domāt par ceļa remontu? Diemžēl uz šo jautājumu nevarēja atbildēt arī Latvijas autoceļu direkcijas speciālisti, kuri nesen piedalījās Aizkraukles rajona padomes sēdē. Arī uz ceļa Jaunjelgavā, kas ved gar Daugavas krastu, izsista bedre pie bedres. Pirms pāris gadiem pazibēja doma par apvedceļa būvniecību, plānoto ceļu pat iezīmēja dabā, taču viss apklusis. Acīmredzot kāds tranzītceļš bija svarīgāks.
Skaidrs, ka vienā gadā kā uz burvju mājiena nevar salabot visus ceļus, viss notiek pamazām un pakāpeniski, taču reizēm liekas, ka šajā pasaulē daudzas lietas notiek ačgārni. Arī ceļu nozarē. Projektu realizācija par katastrofālāko posmu remontu ilgst gadiem, bet tajā pašā laikā ceļos, kuri vēl ir pietiekami labi, naudu iegulda gadu no gada. Kad pašvaldību vadītāji un žurnālisti šīs nozares speciālistiem jautā, kad beidzot sakārtos vienu vai otru valsts ceļa posmu, atbildi var ietvert vienā teikumā — naudas nav, palīdzēt nevaram.
