Aizkrauklietis Jānis Rublis ir kaislīgs makšķernieks. Ja vien ir kāds brīvs brīdis, viņš to cenšas pavadīt pie ūdeņiem. Makšķerēšana sniedz lielisku atpūtu un palīdz atbrīvoties no ikdienas stresa.
Aizkrauklietis Jānis Rublis ir kaislīgs makšķernieks. Ja vien ir kāds brīvs brīdis, viņš to cenšas pavadīt pie ūdeņiem. Makšķerēšana sniedz lielisku atpūtu un palīdz atbrīvoties no ikdienas stresa.
Pusspainis grunduļu
— Cik sevi atceros, vienmēr esmu makšķerējis. Bērnībā dzīvoju Kurzemē. Upes krasts bija tikai 50 metru attālumā no mājas pakša, — atceras Rubļa kungs. — Upītē dzīvoja grunduļi — tādi lieli, dūšīga vīra pirksta resnumā. Vienā reizē varēja pieķert vai pusspaini. Māte tad dusmojās, jo bija jātīra daudz zivju, taču gardi gan viņi bija. Makšķere jau tolaik nekāda dižā nebija — lazdas kāts, kuram piesiets visparastākais diegs. Lai kur arī vēlāk esmu dzīvojis, vienmēr centos būt ūdeņu tuvumā.
Savlaik biju kaislīgs spiningotājs, taču tagad labāk patīk makšķerēt ar pludiņmakšķeri. Ziemā, protams, žibulēju. Man patīk mierīgi pasēdēt upes krastā un nedomāt neko lieku, tikai baudīt dabas klusumu. Lomā paturu tikai lielākās zivis, bet sīkās, pirms doties mājup, vienmēr atlaižu — lai dzīvo un aug lielas.
Lielākā zivs, ko esmu izvilcis šopavasar, bija aptuveni kilogramu smags ālants. Spēcīga zivs, ar kuru bija krietni jāpacīnās, līdz varēju izcelt krastā.
Spiningo reti
Spiningu rokās ņemu reti. Laikam jau tāpēc, ka lielākos lomus ar šo makšķerrīku jau esmu izvilcis. Reiz, kur Daugavā ietek Lauceses upīte, divās stundās ar spiningu noķēru sešus samus. Katrs svēra no pieciem līdz astoņiem kilogramiem. Naktī lija spēcīgs lietus. Ūdens pārrāva kāda dīķa dambi, un zivis pa Laucesi peldēja uz Daugavu, kur viņas sagaidīja ūsainie plēsoņas. Tas bija varens skats! Ik pēc mirkļa ūdens virspusē pagriezās kāda sama melnā mugura. Es ilgi nekavējos un metu vizuli. Seši dzīrotāji tika man.
Cimperlīga upe
Katrai upei ir savi noslēpumi, kuri makšķerniekam jāatklāj, un tikai tad var vilkt labus lomus. Man, piemēram, ir izdevies izzināt Dienvidsusējas noslēpumus, un šajā upē vairs nekad nepalieku bez loma. Labi veicas arī Daugavā, toties Aiviekste man vēl līdz šim ir neatklāta. Tā katru reizi ir citādāka un tik viegli neatklāj likumsakarības, kuras ļautu gūt lielākus lomus. Upes dzidrajā ūdenī var redzēt lielas zivis, kuras domīgi grozās seklajā ūdenī pie ūdenszālēm, bet piedāvāto ēsmu ņemt negrib. Acīmredzot, jāzina kāds knifs, jo ir cilvēki, kuri arī seklajā ūdenī velk labus lomus.
