Vija (vārds ir mainīts) jau gadiem svētkus sagaida viena, jo viņas vienīgais dēls patlaban ir ieslodzījumā, taču nesen viņa saņēma apsveikumu.
Vija (vārds ir mainīts) jau gadiem svētkus sagaida viena, jo viņas vienīgais dēls patlaban ir ieslodzījumā, taču nesen viņa saņēma apsveikumu.
Vija bija tik iepriecināta, ka savā laimē dalījās ar mani, pastāstot, kā jutusies tad, kad saņēmusi no dēla apsveikuma kartīti ar narcisēm. Arī sievietes sirdī uzplaucis pavasaris.
— Esmu viena no tām nelaimīgajām mātēm, kurai liktenis dāvāja tikai vienu dēlu, un arī audzināt viņu man vajadzēja vienai. Padomju gados, kad man bija labi atalgots darbs un labs dzīvoklis, dēla audzināšana problēmas nesagādāja. Vispirms viņš apmeklēja bērnudārzu, tad mācījās pamatskolā, pēc tam — tālu no mājām arodskolā apguva profesiju.
Zēns auga bez vīrieša stingrās rokas un padoma, taču bērnībā, šķiet, tas nekādas problēmas mums neradīja. Tā tas turpinājās līdz arodskolas laikam, kad viņš nelaimīgi iemīlējās meitenē, kura viņu pievīla. Dēlam tā bija liela traģēdija. Tieši tajā laikā viņam palika 18 gadu. Es viņam uzdāvināju 18 rozes un apsveikuma kartītē uzrakstīju: “Dēliņ, lai kā Tev dzīvē klāsies, atceries, Tev vienmēr piederēs mana — mātes mīlestība!”.
Pagāja gadi, un viņš nokļuva cietumā. Esmu pārdzīvojusi gan negulētas naktis, kad asaras pašas plūst aumaļām un spilvenam jāgriež otrā puse, gan infarktu, un mani joprojām moka depresija. Taču par visu vairāk gribu dēlu sagaidīt mājās. Vēl daži gadi jāpaciešas. Mēs lielākoties sarakstāmies, tiekamies reti, bet es zinu, ka viņš ir ļoti mainījies, un es tagad viņam esmu vienīgais tuvais cilvēks. Sāp sirds, ka nav mazbērnu, un varbūt viņu nekad arī nebūs, jo dēlam nav nevienas draudzenes. Bet tagad vēl arī cietumnieka “nasta”, kura pilnībā izmainīja viņa dzīvi.
Biju ļoti pārsteigta, ka pēc tik daudziem gadiem dēls atcerējās manu novēlējumu viņa 18 gados. Kartītē, kuru Mātes dienā saņēmu, viņš rakstīja: “Nu man nav neviena un nekā — tikai Tava mīlestība, māt! Paldies Tev par to, jo tā man dod spēku izdzīvot un nesalūzt!”.
Man tā bija vislielākā dāvana, kādu vien savā dzīvē esmu saņēmusi. Jutu, ka labais, ko viņam devu, nav aizmirsts. Viņš joprojām ir mans dēls, kuram mana mīlestība piederēs vienmēr — pat tad, kad būšu tur — augšā.
