Jana un Gints Letkovski no Kurmenes: — Nevaram iedomāties dzīvi bez savām divām vecmāmiņām — Rutas un Līvijas.
Jana un Gints Letkovski no Kurmenes:
— Nevaram iedomāties dzīvi bez savām divām vecmāmiņām — Rutas un Līvijas. Ar Rutu dzīvojam vienā mājā, bet neaizmirstam arī Līviju, bieži pie viņas ciemojamies. Mūsu ģimenē ir seši mazbērni, un abas vecmāmiņas ir ļoti mīļas. Viņas mums daudz palīdz gan ar labu padomu, gan palutina vai pažēlo. Viņām varam uzticēt arī noslēpumus. Ja nebūtu vecmāmiņu, mūsu dzīve būtu daudz neinteresantāka.
Gunta Pudova Aizkrauklē:
— Mana vecmāmiņa Irēna ir daļa no manas dzīves. Viņas mājas ir manas otrās mājas. Viņa māca man strādāt un būt pacietīgai. Arī lasīt iemācīja. Ja nenomazgāju traukus vai esmu nerātna, nedabūju konfektes, tāpēc es cenšos vecmāmiņu klausīt. Dažkārt viņa mani arī palutina un par blēņām nebaras. Kad biju maza, apzīmēju krēslus. Viņa teica, ka visu varēs nomazgāt, un mani nesodīja.
Zaiga Rebane, daudzesiete:
— Neaizmirstama. Vecmāmiņa Antonija man nozīmē skaistākās bērnības atmiņas. Viņa nodzīvoja 95 gadus, un tagad viņas vietā man ir vīra vecmāmiņa Alma. Mana vecmāmiņa bija vienkārša, bet ļoti gudra lauku sieviete. Viņa man iemācīja, kā saudzēt veselību un gatavot garšīgu ēdienu, ieaudzināja cieņu pret dabu un prasmi mīlēt laukus. Viņas dzīves moto bija — vajag dzīvot, viss ir pārvarams! Tā es arī daru.
Gunta Kirikova no Aizkraukles:
— Viņi man iemācīja labestību. No abām vecmāmiņām un vectēviem mācījos nedarīt pāri ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem. Tagad, kad man pašai jau ir divi mazbērni, viņus audzinot, bieži domāju par vectēvu Pēteri, kā viņš manā vietā rīkotos. Vectēvs man ierādīja visus lauku darbiņus. Biju maza, bet vienmēr abi bijām kopā. Kad sāku mācīties skolā, vectēvs palīdzēja risināt matemātikas uzdevumus.
