Nedēļas nogale atnāca ar drausmīgu ziņu: policija Rīgas rajonā atradusi aprīļa vidū pazudušās 13 gadu vecās Justīnes Legzdiņas līķi.
Nedēļas nogale atnāca ar drausmīgu ziņu: policija Rīgas rajonā atradusi aprīļa vidū pazudušās 13 gadu vecās Justīnes Legzdiņas līķi. Aizturēta arī kāda persona, kuru tur aizdomās par meitenes nogalināšanu, taču izmeklēšanas interesēs nekādu plašāku informāciju policija nesniedz. Justīne Legzdiņa no savas dzīvesvietas Krimuldas pagastā izgāja 14. aprīlī. Meitene Inčukalnā esot nokavējusi autobusu un uz mūzikas skolu, iespējams, aizbraukusi ar gadījuma mašīnu. Justīne pazudusi 15 minūšu laikā.
Kad ziņa par meitenes nāvi parādījās interneta portālā, dažu stundu laikā rakstu komentēja vairāk nekā pustūkstotis cilvēku. Un gandrīz katrā — aicinājums vainīgajam piespriest nāvessodu.
Lai gan nāvessoda atcelšana Latvijā ir humāns solis, taču ir reizes, kad šķiet, ka tā bijusi pārsteidzīga rīcība. Kāda var būt runa par vainīgās personas cilvēktiesību ievērošanu, ja netiek ievērotas cita cilvēka pamattiesības — tiesības uz dzīvību?
Nesen televīzijas raidījumā eksprezidents Guntis Ulmanis šaubījās, vai Latvijā būtu kāds cilvēks, kas nāvessodu būtu gatavs izpildīt. Domāju, ka par meitenes slepkavību, daudzi to ne tikai spētu, bet arī izdarītu.
Taču, kamēr esam atteikušies no nāvessoda, būtu jāizvērtē jautājums par amnestijas piešķiršanu uz mūžu ieslodzītajiem. Šie slepkavas nereti tiek apžēloti un mūža ieslodzījuma vietā saņem 15 — 20 gadus cietumsoda. Varmākām ir iespēja iznākt no cietuma un veikt jaunus noziegumus, jo pret viņiem mēs esam īpaši humāni.
