Broņislava un Jāzeps Vaivodi Iršu pagasta “Ābelītēs” kopā ar dēla ģimeni vada darbīgas vecumdienas.
Broņislava un Jāzeps Vaivodi Iršu pagasta “Ābelītēs” kopā ar dēla ģimeni vada darbīgas vecumdienas.
Abu Vaivodu dzimtā puse ir viena — Preiļu rajona Galēnu pagasts. Dzīvojuši gan kaimiņu sādžās. Broņislava strādāja par uzskaitvedi, bet Jāzeps vietējā mašīnu un traktoru stacijā bija traktorists.
No Latgales uz Iršiem
Broņislava stalto puisi pavadīja obligātajā karadienestā, un abi vairāk nekā trīs gadus viens otram rakstīja vēstules. Pēc Jāzepa pārnākšanas viņu draudzība pārauga mīlestībā, un drīz vien viņi reģistrēja laulību Galēnu ciema padomē.
Par Broņislavas ikdienu kļuva sabiedriskais darbs — viņa sāka strādāt par kolhoza partijas sekretāri, vēlāk Iršos vairākus gadus vadīja ciema padomi. Jāzeps bija mehanizators un autovadītājs. Par iršēniešiem Vaivodi kļuva sešdesmito gadu vidū.
— Kad te ieradāmies, Irši bija nabadzīgs nostūris ar vairākiem maziem kolhoziem. Visur rēgojās pēc kara palikušās drupas, kolhoznieki bija trūcīgi. Daudzi bija ieradušies no citām Latvijas vietām, jo te palika tukšas mājas no vāciešu ģimenēm, kuras pirms kara aizbrauca uz Vāciju. Taču nabadzība, nav nekāda nelaime, ja cilvēki strādā un labi saprotas. Te veidojās skaists ciemats, un cilvēki pulcējās kopā dažādos sabiedriskajos pasākumos, darbojās pašdarbības kolektīvi, un es biju tā visa vidū, — atceras Broņislavas kundze.
Sava māja un dārzs
Vēlāk Iršu centrā kā sēnes pēc lietus ātri vien “izauga” daudzas Līvānos gatavotās dzīvojamās un arī vairākstāvu daudzdzīvokļu mājas. Arī Vaivodu ģimene tika pie savas “līvānietes”, kuru nosauca par “Ābelītēm”.
— Mājas par “Ābelītēm” nosaucām tāpēc, ka paši ap tām esam iestādījuši augļudārzu, kurā, protams, visvairāk ir ābeļu. Jāzepam patīk augļukokus potēt, tāpēc ābolu mums vienmēr ir daudz. Ābeles jau lielas, nu var stādīt arī jaunas, jo ir tādas šķirnes, kuras gribam izaudzēt mazbērnu bērniem, — plāno Broņislavas kundze.
Vaivodu pāris gan teic, ka viņiem pašiem nekas vairs nepiederot, jo mājas esot vedeklai, bet zeme — dēlam. Savulaik “Ābelīšu” saimniekiem bija arī lopu bariņš, taču šobrīd ir tikai viens baroklis gaļai pašu ģimenei.
Vīriešu darbus kopā ar vectēvu “Ābelītēs” veic mazdēli — dvīņi Kaspars un Kristaps, kuriem nu jau 16 gadu. Mazmeita Ieva mācās Kokneses vidusskolā. Ģimene visu plāno kopīgi, jo Vaivodu dēls Kārlis jau ilgāku laiku strādā Anglijā, atbrauc ciemos un atkal dodas peļņā.
Pasaka, ko domā
— Sadzīvojam labi, lai gan maize bez garozas nav nekur. Es esmu ļoti tieša, aiz muguras nekad nerunāju, bet, ja kas sakāms, pasaku acīs, bez aplinkiem. Daudziem tas nepatīk, taču tās nav manas problēmas, — tā par sevi saka Broņislava Vaivode.
Vecvecākiem ir vairāk laika būt kopā ar mazbērniem. Viņuprāt, interesanti raksturs veidojas dvīņiem. Kaspars un Kristaps pēc izskata nav līdzīgi, pat matukrāsa dažāda. Gaišmatainajam Kasparam labi padodas mācības, viņš piedalās arī olimpiādēs. Savukārt Kristapam vairāk interesē sports. Tomēr zēniem ir arī daudz kas kopīgs — viņiem patīk darboties savās mājās, kārtot tās apkārtni, palīdzēt vectēvam gan dārzu sakopt un auto remontēt, gan vecmāmiņai puķes vai augus siltumnīcā aplaistīt. Šī pieredze puišiem noderēs visu mūžu.
Bez darba nevar dzīvot
— Esam cilvēki, kuriem bezdarbībai nav laika. Dažs labs vairāk interesējas par citu dzīvi nekā savējo. Mums tā nav, lai arī pazīstam vai visus pagasta cilvēkus. Vispirms domājam par savu ģimeni, par citu nelaimi nepriecājamies. Ja varam, labāk kādam palīdzam.
Diena seko dienai, un katra ir savādāka. Gadi gan steidzas ātri. Šķiet, vēl nesen vedekliņa atveda mazos dvīņus, man ar sastrādātajām rokām bija bail viņiem pieskarties. Pa šiem gadiem zeķu kalni gan noadīti, gan salāpīti! Kamēr visu ģimeni “apadīju”, kļuvu par labu adītāju, — teic “Ābelīšu” saimniece.
Taču gadi par sevi atgādina — sāp mugura un kauli. Broņislavas kundzei solis gausāks, arī ravēšana vairs tā neveicas. Labi, ka viņai palīdz vedekla un mazmeita, tāpēc “Ābelītes” ir vienas no sakoptākajām mājām Iršu pagasta centrā. Par tās saimniekiem — trijām Vaivodu ģimenes paaudzēm — iršēnieši saka: godprātīgi, saticīgi un cienījami cilvēki.
