Šodien Sērenes pagasta “Druvās” 70 gadu jubileju kuplā radu pulkā svin Zenta Skrule.
Šodien Sērenes pagasta “Druvās” 70 gadu jubileju kuplā radu pulkā svin Zenta Skrule.
Jubilāre gan teic, ka šoreiz svinot trīskāršus svētkus — viņas dzimšanas dienu, meitas Inas vārdadienu, un bērni viņu sveikšot arī Mātes dienā.
No Dignājas līdz Secei
Zentas kundzes dzimtā puse ir Jēkabpils rajona Dignājas pagasts, vēlāk ģimene dzīvoja Iršos. No turienes vācieši tēvu aizveda un ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē, tad pārveda uz Vāciju. Viņš tā arī nekad vairs neatgriezās pie ģimenes, un māte viena izaudzināja piecus bērnus.
— Kopš 1951. gada dzīvojām Secē, tur arī beidzām pamatskolu. Es sāku strādāt kolhozā, tad 25 gadus biju auklīte skolas internātā dzīvojošajiem bērniem. Bija interesanti strādāt kopā ar saviem bijušajiem skolotājiem. Mēs bijām labs kolektīvs, nešķirojām — tehniskais darbinieks vai skolotājs, bijām saticīgi un kopīgi piedalījāmies sabiedriskajā dzīvē, — atceras Zentas kundze.
Dejojot Seces kultūras nama jauniešu deju kolektīvā, Zenta iepazinās ar Vladislavu — savu nākamo vīru. Viņi izaudzināja dēlu un meitu, tagad ir arī trīs mazbērni. Tikai Vladislavu un savu māmuļu Zentas kundze apmeklē Seces Jaunajos kapos.
Laime būt bērnu vidū
— Domājot par dzīves līkločiem, varu teikt, ka esmu bijusi laimīga. Es vienmēr biju bērnu vidū, un mēs labi sapratāmies. Ģimenē biju stingra māte, ja bērni palaidņojās, tad bāros, bet viņi aizstāvību meklēja pie tēva. Taču stingrība un bērza žagariņš bērnu audzināšanā nācis tikai par labu.
Stingra biju arī internātā, par blēņdariem stāstīju skolotājiem. Bērni tomēr saprata, ka paši vien ir vainīgi, un tas mūsu attiecības nesabojāja. Visi, īpaši mazākie, pirms aizmigšanas savās gultiņās nereti klausījās manis stāstītās pasakas, — teic jubilāre.
Kad Zentas kundze sasniedza pensijas vecumu, vairāk laika varēja pavadīt ar saviem mazbērniem, īpaši Mārtiņš ilgāk pabija zem vecmāmiņas “spārna”. Ne mazāk mīļas ir arī mazmeitas Dita un Linda.
Jubilāre domā, ka viņas sūtība bijusi audzināt bērnus — vairāk gan svešus, taču viņa to darīja ar prieku un no visas sirds. Viņa rūpējusies par viņiem kā par savējiem, tāpēc vēl tagad Seces pamatskolas absolventi ar labiem vārdiem atceras savu mīļo auklīti Zentiņu.
Vietas pietiek
Nu jau trešo gadu Zenta Skrule dzīvo divistabu dzīvoklī Sērenē. Tas ir plašs un gaišs, un Zentas kundze priecājas, ka var audzēt puķes, kurām patīk siltums un gaisma. Te pietiek vietas arī pašas un māsas Leontīnes mazbērniem, kuriem patīk ciemoties pie Zentas tantes.
— Par dzīvi nesūdzos — lai arī pensija nav liela, taču man palīdz bērni. Viņi sarūpē malku un atbalsta materiāli, ja jāpērk kāda lielāka lieta. Veselība nav kā jaunībā, bet tieku sāpēm pāri. Man nav par ko žēloties, dzīvoju ar prieku. Pat dzimšanas diena man pavasarī, kad zied pirmās puķes. Visvairāk man patīk ziedi saules krāsā — dzeltenie. Kaut vai tā pati kliņģerīte — tik vienkārša, bet izturīga un tik skaista, tā mūs iepriecina līdz pat salnu naktīm. Dažkārt man šķiet, ka arī mana dzīve līdzinās dzeltenajai kliņģerītei — ir vienkārša un reizē arī saulaina, — smaidot saka jubilāre.
