Maskavā 27. martā notika tas, kam bija jānotiek pirms vairāk kā 10 gadiem — Latvija un Krievija parakstīja robežlīgumu.
Maskavā 27. martā notika tas, kam bija jānotiek pirms vairāk kā 10 gadiem — Latvija un Krievija parakstīja robežlīgumu. Tas bija vēsturisks mirklis, kas gan tagad, gan nākotnē tiks dažādi vērtēts: Abrenes atslēgu labprātīga atdošana Maskavai, cerības uz jaunu ekonomiskās sadarbības ēras sākšanos, noziedzīga Latvijas okupācijas pašnoliegšana. Uz robežlīgumu centos paraudzīties no malas — no Eiropas un mūsu tuvāko kaimiņu puses.
Vidusmēra politiķim Eiropā mēs liekamies ļoti nenopietni, jo vēl pirms pāris gadiem pieprasījām, lai Brisele kļūst par miertiesnesi mūsu un Krievijas robežstrīdā. Vairākus gadus Eiropas Savienība, ikreiz satiekot Putinu, atgādināja, ka bez Latvijas un Igaunijas robežlīgumiem bezvīzu režīms vai citas Krievijas vēlmes Eiropā nebūs piepildāmas. Tad Krievija it kā piekāpās, bet latvieši paši vairs negribēja parakstīt līgumu un pieņēma Deklarāciju, kas saērcināja Kremli.
Neiedziļinoties emocionālajā un tiesiskajā fonā, Eiropas krusttēvi noplātīja rokas — “Tie baltieši paši nezina, ko viņi grib!”. Izgāžot Maskavas iecerēto parakstīšanas ceremoniju 2005. gada 9. maijā, mēs zaudējām rietumu sabiedroto izprotošo un uzticamo aizmuguri. Tagad to vēl vairāk sabojājām, jo, pāris gadu izklaigājušies, latvieši klusiņām parakstīja līgumu bez jebkādām deklarācijām. “Kāda jēga bija šitā šūmēties?” neizpratnē vaicā vidusmēra Eiroparlamenta politiķi.
Lai cik sarežģīta šī lieta būtu mums, Eiropas un Maskavas attiecībās neskaidrā robežlīnija ar Latviju un Igauniju vairs netiek saukta par šķērsli. Sarunas par krievu gāzes un naftas piegādēm notiek pilnā sparā. Rūgti, bet mūsu parakstu zem robežlīguma neapsveica pat mūsu bēdubrāļi — igauņi un lietuvieši.
Man šķiet, ka Lietuvā neviens par šo notikumu nepriecāsies, jo Latvijai to uzspieda. Es uzskatu, ka uzspieda Krievija, un Latvija padevās. Mēs varam just tikai nožēlu,” intervijā televīzijas raidījumam “Viss notiek” teica Eiropas Parlamenta konservatīvo grupas deputāts, Lietuvas Seima bijušais priekšsēdētājs Vitauts Landsberģis. “Es esmu sarūgtināts par Latvijas politiķu kļūdām, kuras pieļāva pirms tam — kad es skatos uz deklarāciju, kas tagad ir atsaukta, labāk būtu, ja tādas vispār nebūtu bijis. Tajā ir vienkāršas patiesības, kuras pati Latvija tagad noliedz. Tie ir juridiski un pat morāli jautājumi, kurus šādi risinot, mūsu māsa Latvija sevi pazemo.”
Lietuva robežjautājumu ar Krieviju atrisināja vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Tajā vairāk bija ieinteresēta Krievija, jo citādi tā piedzīvotu lielus sarežģījumus preču un iedzīvotāju tranzītā caur Lietuvu uz Kaļiņingradu. 2003. gadā Krievijas Valsts dome bija spiesta ratificēt robežlīgumu, pat neskatoties uz lietuviešu bezkaunīgo izlēcienu — ar īpašu likumu pieprasot PSRS laikā nodarītā posta kompensācijas. Turklāt Lietuva ar šo līgumu nevis atteicās no savām pirmskara teritorijām, bet gan guva vēl vienu juridisku apstiprinājumu, ka varēs saglabāt teritorijas, kuras tai pēc kara iemērīja padomju vara.
Tikmēr igauņu situācija, šķiet, ir vēl sliktāka nekā mums. Lai arī līgumu 2005. gada maijā parakstīja Riigikogu, Igaunijas parlaments, to ratificējot, pieņēma līdzīgu deklarāciju, kādu Latvija bija pievienojusi vēl pirms parakstīšanas. Kremlis savu parakstu atsauca, bet no starptautisko tiesību viedokļa šķiet neparasti, ka igauņiem ar krieviem robeža ir, bet krieviem ar igauņiem — nav! Krievi piedāvā sarunas sākt no jauna, bet igauņi nolēmuši nezaudēt lepnību. Viņi šādā situācijā varot dzīvot kaut 100 gadu, jo uz savas pirmskara teritorijas atgūšanu Narvas un Pečoru apkaimē viņi tāpat vairs necerot.
Tiesa, no igauņu viedokļa skatoties, latviešiem pietrūcis lepnības situācijā, kad robežlīgums vairāk vajadzīgs Krievijai, ne Eiropai.
“Mēs piekāpāmies savas nākotnes un stabilitātes vārdā. Tomēr sasniedzām tieši nestabilitāti, bet Igaunija par šo piekāpšanos neieguva neko,” atzīst Eiroparlamenta konservatīvo grupas Igaunijas deputāts Tūne Kelams. “Igaunijas valdība parakstīja un parlaments ratificēja šo robežlīgumu. Būtībā Igaunija izdarīja visu, kas tika sagaidīts. Es neredzu nekādu iespēju mums tagad noliegt savus principus. Mainot savu pozīciju, mēs tikai padotos Krievijas prasībām. Tad nākamais solis būtu paziņojums, ka krievu okupācijas nekad nav bijis, ka Igaunija un Latvija brīvprātīgi un tiesiski pievienojās PSRS.”
Igauņi viltīgi smīn par latviešu izrāvienu, jo paraksts zem robežlīguma ir tikai pirmais solis līguma ratifikācijā Krievijas Valsts domē. Piemēram, lietuviešiem bija jāgaida sešus gadus.
“Parakstīt ir vienkārši. Tā nav problēma,” uzsver Tūne Kelams, “nākamā lieta ir līguma ratificēšana. Un Krievijas valdība, kura kontrolē Valsts domi, izmantos šo lietu kā ieganstu, lai novilcinātu un tādējādi radītu vēl lielāku spiedienu. Varbūt pat pārrakstītu šo dokumentu. (..) Es gribētu lolot cerības, ka situācija uzlabosies, bet es ļoti šaubos. Krievijas ārpolitika patiesībā ir naidīga gan pret Baltijas valstīm, gan visām bijušās PSRS valstīm. (..) Kā teica mūsu prezidents: labas attiecības ar Krieviju mums var tikt radītas tikai caur Briseli, nevis savstarpējās attiecībās.
