Aizvadītā nedēļa bija patīkams atelpas brīdis pirms mācību gada noslēguma. Drīz sāksies atbildīgākais posms — ieskaites un eksāmeni.
Aizvadītā nedēļa bija patīkams atelpas brīdis pirms mācību gada noslēguma. Drīz sāksies atbildīgākais posms — ieskaites un eksāmeni. Brīvās dienas pavadīju kopā ar ģimeni un pārdomāju darāmos darbus.
Mēs esam bagāti — visiem ir četri gadalaiki, bet mums ir pieci — arī hokeja laiks. Tās ir emocijas, trakums, ko visi gaida, jūt līdzi un pārdzīvo. Visi citi nedēļas notikumi hokeja dēļ nobālē. Spēles ir nospēlētas un rezultāti ir tādi, kādi tie ir. Lai gan fanu ziņā esam hokeja lielvalsts, hokeja līmenis pie mums nav tik augsts kā citur. Latvijā ir mazliet vairāk par 2 miljoniem iedzīvotāju, bet mēs izveidojam komandu, spēlējam kā līdzīgs ar līdzīgu ar valstīm, kurās ir 50 miljonu iedzīvotāju. Tas, ka spējam noturēties A grupā, ir sasniegums. Manuprāt, Oļegam Znarokam izdevusies ļoti laba komanda — jaunie spēlētāji Dārziņš, Daugaviņš un Bērziņš, vienīgais, kā komandai pietrūka, bija pieredzējis, prātīgs spēlētājs, kurš uzņemtos vadību. Kā savulaik Vītoliņš, Kerčs, Beļavskis un Skrastiņš. Nestrebjot karstu, kas latviešiem raksturīgi, pēc aizvadītajām spēlēm nevajadzētu vainot treneri un pieprasīt viņa maiņu, manuprāt, viņam būtu jāļauj strādāt.
Pagājušajā nedēļā daudz uzmanības gan latviešu, gan ārzemju medijos pievērsa grautiņiem Igaunijā. Vēsturiski notikumi bija tādi — 1945. gadā Igaunijā pieņēma lēmumu par kritušo padomju karavīru piemiņas iemūžināšanu. 1947. gadā izsludināja konkursu, kurā uzvarēja igauņu tautības arhitekta priekšlikums karavīru piemiņai novietot Bronzas kareivi, tautā dēvētu par Aļošu. Apmēram pirms diviem gadiem Igaunijā sāka spriest par to, ka piemineklis galvaspilsētas centrā neiederas un to vajadzētu pārvietot citur. Nacionālistiski noskaņotie igauņi šo pieminekli visu laiku uztvēruši kā tādu bubuli, kas atgādina par to, ka Igaunija kādreiz ir bijusi Padomju Savienības sastāvā.
Sākotnējā protestētāju ideja bija laba — neļaut traucēt bojāgājušo karavīru mieru, bet kā to savienot ar veikalu laupīšanu, alkoholisko dzērienu zagšanu un grautiņiem? Manuprāt, iestāties pret pieminekļa demontēšanu varēja arī ar citām metodēm — nolikt ziedus, organizēt godasardzi. Šaubos, vai jaunieši, kuri rīko grautiņus, zina vēsturiskos notikumus. No vēstures viedokļa tas ir fakts: gan mēs, gan igauņi esam bijuši Padomju Savienības sastāvā, un ar to ir jāsamierinās, nevajag vēsturi un pagātni aizmirst, bet nevar visu laiku pie tās turēties, ir jāiet uz priekšu. Igaunijas vēstniecības aplenkšana Krievijā ir izrādīšanās, un redzams, ka Krievijas valdība neko negrib darīt, lai to novērstu.
Rīt 9. maijs, un atkal pie Padomju Latvijas atbrīvotāju pieminekļa Rīgā pulcēsies aktīvisti, būs dziesmas, šņabis, akordeons, bet, ja neviens neizprovocēs, viņi pieminēs savējos, padziedās un viss. Tomēr, ja pie mums notiktu kaut kas līdzīgs kā Tallinā, vai mūsu valdība būtu tam gatava? Vēsture jānodala no politikas, un šis ir tas gadījums, kad tiek īstenota netīrā politika. Tomēr gan igauņiem, gan mums jāapzinās, ka ik pa brīdim aktuāla būs kāda politiska problēma, kuru vajag prast civilizēti atrisināt.
Pagājušajā nedēļā bija arī svētku dienas — 1. un 4. maijs. Lielākā daļa cilvēku šīs dienas neuzskata par svinamām dienām, datumus neuztver politizēti. Vairākumam latviešu tās ir patīkamas brīvdienas, ko var pavadīt ar ģimeni un atpūsties. Daudzi 1. maiju atceras no Padomju Savienības laika, bet to, kas noticis 4. maijā, vairs neatceras. Ne 4. maijs, ne 21. augusts, kad Latvija atguva neatkarību — neiedzīvojas tautas apziņā. Septiņpadsmit gadu laikā izaugusi jauna paaudze, kas Padomju Savienību uztver kā mītu, un tai šie datumi ir tikai cipari. Tas, ko pats neesi piedzīvojis un pieredzējis, ir tikai kārtējā lappuse vēstures mācību grāmatā.
Līdz 2. maijam varēja parakstīties referenduma ierosināšanai. Nevarēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc man būtu jāparakstās? Tad, kad ierosināja parakstu vākšanu, grozījumi Drošības likumos vēl nebija atcelti. Kamēr vāca parakstus, Saeima šos grozījumus atcēla. No vienas puses, viss jau ir izdarīts, grozījumi atcelti, bet, ja parakstu vākšana izsludināta līdz 2. maijam, tai bija jāturpinās. Tagad zināms, ka nepieciešamais parakstu skaits referenduma ierosināšanai ir savākts. Ja tauta referendumā nobalsos par šo grozījumu atcelšanu, tad tos nekad vairs nevarēs mainīt. Tomēr, zinot, kas notiek mūsu politikā, kā likumi tiek grozīti un bīdīti, nav garantijas, ka reiz tos atkal nesagrozīs tā, kā vajag.
Tautai referendumā jābalso par to, kas jau ir izdarīts, un tas ir tas pats, kas balsot par gaisu. Referendumā parādīsim, kam valstī pieder reālā vara — ne Saeimai, ne valdībai, bet tautai, kas deleģējusi Saeimu pārstāvēt savas intereses. Parakstus savāca, būs referendums, iztērēs 2 miljonus, bet kāda tam jēga? Skan ļoti skaisti: vara pieder tautai, bet vai kaut kas mainīsies? Tāpat valdība spriež un dara to, ko uzskata par vajadzīgu. Labāk varēja sarīkot referendumu par to, vai nepilsoņiem ļaut piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Tas ir daudz svarīgāks jautājums, kas skar lielu daļu iedzīvotāju. Manuprāt, ir aktuālāki jautājumi, par kuriem cilvēki varētu izteikt savas domas — infrastruktūra, ceļi, novadi.
