Ilze ir studente. Līdz šim viņa domāja, ka skaistākā, labākā un pareizākā vieta ir Rīga. Taču pēc kāda gadījuma viņa domas mainīja. Dzimtais pagasts, viņasprāt, bija prasts, garlaicīgs miestiņš. Un kādi cilvēki! Klačīgi, nenovīdīgi, skaudīgi!
Ilze ir studente. Līdz šim viņa domāja, ka skaistākā, labākā un pareizākā vieta ir Rīga. Taču pēc kāda gadījuma viņa domas mainīja.
Dzimtais pagasts, viņasprāt, bija prasts, garlaicīgs miestiņš. Un kādi cilvēki! Klačīgi, nenovīdīgi, skaudīgi!
Brīvdienās atgriezusies mājās, viņa kopā ar draudzeni nolēma pavizināties ar velosipēdu, taču pagrabā velosipēda nebija. Tā nebija arī uz lodžijas. “Nu, vai es neteicu, ka te taču nav iespējams dzīvot! Aci no pieres izzags!” ārdījās studentīte.
Nācās vien pastaigāties kājām. Ejot garām vietējam veikalam, no tā iznāca pārdevēja un uzrunāja garāmgājējas: “Meitenīt rozā jaciņā! Vai jūs gadījumā neesat pazaudējusi velosipēdu?”. Ilze bija izbrīnīta par savādo jautājumu. “Jūs velosipēdu pirms nedēļas aizmirsāt pie veikala,” pārdevēja paskaidroja. “Varat to paņemt.”
Tas tiešām bija Ilzes velosipēds. Un tikai tad viņa atcerējās pagājušās nedēļas notikumus. Aizbraukusi līdz veikalam ar velosipēdu, viņa tur satika draugu, un viņi nolēma kājām aizstaigāt līdz vietējai kafejnīcai. Laiks paskrēja nemanot, un Ilze pēdējā brīdī paspēja aizskriet uz autobusu, bet par velosipēdu pavisam aizmirsa.
Tagad Ilze mainījusi domas par savu dzimto vietu un visiem stāsta, ka tur dzīvo vislabākie cilvēki. “Meitiņ, ar kādām acīm pasaulē raugies, ar tādām viņa raudzīsies tevī,” tā par šo gadījumu teica Ilzes vecmāmiņa.
