Kad ievām raisās smaržīgās baltās vālītes un arī plūmes pārklāj ziedu mežģīnes, Aizkraukles pagasta “Dzeņu” saimniecei Venerandai Kančai ir dzimšanas diena — šopavasar jau 80.
Kad ievām raisās smaržīgās baltās vālītes un arī plūmes pārklāj ziedu mežģīnes, Aizkraukles pagasta “Dzeņu” saimniecei Venerandai Kančai ir dzimšanas diena — šopavasar jau 80. Jubilāre gan teic, ka gadus nejūt, viņai esot sajūta, ka tikai vakar piedzimusi.
Katram laikam savs skaistums
— Būtu labi, ja cilvēks piedzimtu ar to prātu, kāds izveidojas, mūžu dzīvojot. Tad pasaule būtu savādāka, taču arī tagad tajā netrūkst ne skaistuma, ne labu cilvēku, — saka jubilāre.
Aizkrauklieši Venerandas kundzi raksturo kā dzīvespriecīgu un gudru sievieti, kuras padomam var uzticēties, jo viņas gudrība gūta no pieredzes. Sarunājoties ar viņu, tas arī jūtams. Sirmā kundze nežēlojas par gadu nastu, kura tomēr “piebremzē” kādreiz tik raitos soļus. Katram mūža posmam savas saules un ēnas puses, arī vecumdienās nav divu vienādu dienu, prieki mijas ar skumjām, tikai tās ir rimtākas, jo cilvēks apzinās, ka bijušais vairs neatgriezīsies.
Apprecas ar otro pusīti
Jubilāre ir Latgales meitene no Rēzeknes rajona Gaigalavas pagasta Nagļiem. Vecākiem bija 20 hektāru liela saimniecība un trīs meitas, Veneranda — jaunākā. Kara gados viņas vecākā māsa Paulīne nokļuva Amerikā, kur nodzīvoja daudzus gadus. Tagad viņa atgriezusies Latvijā un dzīvo Salaspilī pie trešās māsas Annas (nu jau mūžībā aizgājušās) meitas Ausmas. Kad vecākā un jaunākā māsa satiekas, abām ir daudz ko pārrunāt. Viegli nav bijis ne Venerandai, ne Paulīnei, lai arī katra dzīvoja savā zemeslodes pusē.
Veneranda pēc dažu mēnešu draudzēšanās apprecējās ar Antonu Kanču, kā pati saka — ar savu otro pusīti, un tā abi izveidojuši vienu “ābolu”. “Mēs dzīvojām bērniem un darbam un bijām viens otram kā radīti,” atceras “Dzeņu” saimniece.
1964. gadā kolhoza priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš uzaicināja Kančus dzīvot Aizkraukles pagastā. Antons bija traktorists, Veneranda audzināja bērnus, strādāja kantorī par apkopēju, bet vēlāk — apdrošināšanas inspekcijā.
Laimīgā laulība ilga 31 gadu, tad Antonu pieveica nedziedināma slimība.
Mūža nogale meitas ģimenē
Kanču ģimenē izauga dēls un divas meitas, nu jau ir arī septiņi mazbērni. Venerandas kundze “Dzeņos” dzīvo kopā ar meitas Irēnas ģimeni, meitas Silvijas ģimene mīt Jelgavas rajonā, bet dēls Jānis ar savējiem — Rīgā.
Jauki ir ģimenes tikšanās brīži, lai arī savas jubilejas Venerandas kundzei nepatīk. Toties viņa labprāt apsveic savus mīļos un iepriecina viņus ar kādu skaistu pašas darinātu adījumu.
