Zināmos ceļos visvieglāk ir pazust.
Zināmos ceļos visvieglāk ir pazust.
Es neticēju…
Es meklēju…
Tepat šie zemeņu lauki,
Ezeri pielieti ar sauli
Un baltais lielceļš pa vidu.
Kādam gan muļķim jābūt, lai pazustu!
Šeit aizvērtām acīm varētu skriet un nepaklupt.
Bet tomēr debesīs
Ar mākoņu burtiem
rakstīts —
Tu būsi nākamais, kurš pazudīs.
***
Brīnumi notiek!
Es zinu…
Ir jāmācās savādāk iet,
Kad caurām naktīm snieg.
Bet brīnumi notiek!
Es jūtu…
Akmens sāni mēdz maigi kļūt,
Arī viņiem sirds var būt.
Brīnumi notiek!
Es cerēju…
Dzirkstis brīnumsvecēs —
Kas skatīsies, tas brīnumu redzēs.
Jā… brīnumi notiek.
Es redzēju.
