Visai bieži nākas dzirdēt par vecāku nostāju, skaidri norādot bērna vietu ģimenē: Tu darīsi tā, kā tev liek, es zinu labāk, jo esmu tavs tēvs (mamma)!”.
Visai bieži nākas dzirdēt par vecāku nostāju, skaidri norādot bērna vietu ģimenē: “Tu darīsi tā, kā tev liek, es zinu labāk, jo esmu tavs tēvs (mamma)!”. Šajā gadījumā vecāki acīmredzami uzsver savu pārākumu ģimenē. Ja jūs savu lolojumu audzināt šādā stilā (vai paši tā esat audzināti), tad bērns var smagi pārdzīvot vecāku noskaņojumu, jo atkarībā no tā viņš saņem uzslavu vai nopēlumu. Šāds stimulēšanas veids nav efektīvs, jo bērns nejūtas motivēts rīkoties labi un pareizi, jo pa ausīm var dabūt tik un tā. Vienreiz par tādu pašu atgadījumu vecāki tikai izsaka piezīmi, bet citreiz — saceļ veselu vētru. Bērns nesaprot un ir apjucis, varbūt pat nobijies no vecāku neprognozējamās rīcības.
Tomēr arī pārlieka demokrātija — bez noteiktām robežām un pienākumiem — nav akceptējama. Ir tādi audzināšanas stili, kur vecāki jau iepriekš samierinājušies ar jebkuru jaunās paaudzes rīcību, bērna uzslavām vai rājienam netiek pievērsta īpaša uzmanība — viss notiek tā, kā notiek, bez uzslavām vai sodiem.
Nenoliedzami, vecāki savām atvasēm vēl tikai labu, bet vecāku attieksmi bērni bieži vien uztver kā vērtējumu. Māte rāda dusmīgu seju — tātad kaut kas nav kārtībā! Taču varbūt viņa ir noraizējusies par kādām problēmām darbā, un tas nepavisam nav saistīts ar bērnu! Tādēļ ir ļoti pozitīvi, ja vecāki prot izveidot atklātas un godīgas attiecības, spējot atzīt — jā, arī man ir problēmas, bet tās nepavisam nav saistītas ar tevi.
