Nesen biju aizbraucis ciemos pie lauku radiem. Prasu, kā iet, kā dzīve, ko darāt? Šie neko neatbild, tik liek galdā pusstopu.
Nesen biju aizbraucis ciemos pie lauku radiem. Prasu, kā iet, kā dzīve, ko darāt? Šie neko neatbild, tik liek galdā pusstopu. Man par godu bija sarūpējuši veikalā pirkto šņabi. Sak, lai garantētu manu bālģīmja drošību. Radi paši jau sadzeltējuši, cer sākt bālēt līdz ar pavasari.
Sarunās pie galda mēs pamazām iesilām. Tā kā laukos lielais vairums saimnieko savā piemājas zemē un lauku sētās, var teikt, ka ziemā tur ir klusi un mierīgi. Snauž kā lāči migā un izsargājas no gripas ar grādīgā dzēriena palīdzību. Prasu: “A ko ta pagasta padomē dara?”. Man atbild: “Sēž, pie krēsliem pielipuši, kamēr vēl teritoriālā reforma nav sākusies.” Tā jau gan ir, mēs nospriežam, ka tās bēdas un bažas par nākotni ir jānoslīcina alkoholā kā pagastmājā, tā katrā lauku sētā. Reformas tuvums rada stresu, jo laikam kaut kas būs jāsāk darīt. Nav brīnums, ka valstī pēdējā laikā palielinās alkohola patēriņš. Puse no legālā alkohola, kas izdzerts, ir stiprais, arī nelegālā alkohola patēriņā dominē stiprie alkoholiskie dzērieni. Alkohola lietošana veicina traumatismu un bieži vien ir ceļu satiksmes nelaimes gadījumu cēlonis. Kā saka, reformas tuvums prasa upurus. Valstī ir izstrādāta Alkohola patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas programma no 2005. līdz 2008. gadam, bet pagaidām tā nav efektīva. Varbūt, dzīvodami novados, dzersim mazāk nekā tagad — pagastos?
Tenis Nieze