24. aprīlī apritēs piecdesmit gadu, kopš Ļubova un Ivans Skorohodovi izlēma saistīt kopā savas dzīves.
24. aprīlī apritēs piecdesmit gadu, kopš Ļubova un Ivans Skorohodovi izlēma saistīt kopā savas dzīves. “Neticas, ka pagājis jau tik ilgs laiks,” par piecdesmit gadu kopdzīvi ar vīru Ivanu teic Ļubovas kundze.
Ne tikai mūsdienās, arī pirms pusgadsimta cilvēki meklēja savu otru pusīti un iemīlējās. Diemžēl šodien krasi mainījies priekšstats par to, ko divi iemīlējušies cilvēki viens otram nozīmē. Vai divu cilvēku starpā izveidojas mīlestība, uzticība un savstarpēja cieņa, vai katrs aiziet uz savu pusi, cerot sastap nākamo “īsto”. Arī šķirto laulību statistika pēdējos gados ir drūma — katru gadu šķir apmēram pusi no slēgtajām laulībām. Sastopot pārus, kuri kopā nodzīvojuši divdesmit, trīsdesmit un pat piecdesmit gadu, rodas jautājums — vai tas maz ir iespējams? Par to arī saruna ar Ļubovas kundzi — kas ir laimīgas un ilgas kopdzīves pamats?
Nebija pat gultas
— Kur satikāt savu nākamo vīru?
— Satikāmies Daugavpilī. Mans tēvs tolaik strādāja sovhozā, bet nākamais vīrs vadīja smago mašīnu, viņš bija palīgstrādnieks, tikko pārnācis no armijas. Drīz pēc iepazīšanās nolēmām dzīvot kopā. 1957. gada 24. aprīlī pārcēlāmies uz Neretu, un tā šeit esam nodzīvojuši jau piecdesmit gadu.
— Kur bija jūsu pirmā mājvieta?
— Ievācāmies mājā, kur dzīvojam joprojām, tikai tagad dzīvoklis ir pirmajā stāvā. Pirms piecdesmit gadiem te vēl bija tipogrāfija, un mēs dzīvojām mājas otrajā stāvā. Sākām kopdzīvi gandrīz bez nekā, abi bijām jauni. Mums nebija ne mēbeļu, ne naudas, par ko uzreiz sapirkt vajadzīgo. Nebija pat gultas. Ziemā dzīvokli nevarējām piekurināt, mājā bija klona grīdas, un aukstā laikā ūdens spainī sasala. Istabas vidū bija iemūrēta “buržuika”, ko nepārtraukti kurinājām, lai telpa visu laiku būtu silta.
— Kā pelnījāt iztiku?
— Es uzreiz sāku strādāt veterinārajā iecirknī par sanitāri. Ilgus gadus nostrādāju “Ķāžu” cūku fermā. Deviņdesmitajos gados samazināja darbinieku skaitu, un es vairs darbā neatgriezos. Vīrs vairāk nekā četrdesmit gadu nostrādāja patērētāju biedrībā par autovadītāju.
Katram savs darbs
— Kā sadalījāt pienākumus?
— Piedzima bērni, un es vairāk laika pavadīju ar viņiem, kamēr vīrs bija darbā. Mūsu ģimenē nekad nav bijusi stingra pienākumu sadalīšana, katrs pats zina savus darbus, kas jāizdara. Arī ar bērniem nebija tādu problēmu, kādas ir tagad.
— Jūs domājat audzināšanas problēmas?
— Jā. Varbūt tas tāpēc, ka agrāk bija citi laiki, citi uzskati, kurus mantojām no saviem vecākiem un tālāk ieaudzinājām bērnos. Mums bērnībā bija tā: ja pateikts, ka dārzā jāizravē, piemēram, piecas vagas, tad tas arī jāizdara, un mēs arī izravējām. Ja nē, tad žagars vienmēr bija pa tvērienam. Skatos, kā tagad vecāki audzina savus bērnus — lai tikai nepārstrādājas, neko neliek darīt un viņu vietā gatavi visu izdarīt paši. Un tikai tad, kad bērni jau paaugušies, vecāki sāk domāt, no kurienes viņi tādi radušies?
— Bijāt stingri vecāki saviem bērniem?
— Nezinu, cik stingri, tomēr centāmies, lai viņi iemācītos palīdzēt mums un strādāt. Domāju, ka to, kā jūtas vecāki, bērni saprot tikai tad, kad paši pieauguši un pašiem ir savi bērni.
Pie otra jāpierod
— Kas kopdzīvē sagādājis lielākās grūtības?
— Man liekas, ka visgrūtāk ir iemācīties būt pacietīgam un iecietīgam vienam pret otru. Dzīvē visādi ir gājis, nav tā, ka tikai gludi vien. Uzskatu, ka, meklējot vieglāko ceļu vai laimi citur, nekas nesanāks. Otrs cilvēks ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un pie tā ar laiku pierod. Protams, arī mūsu dzīvē ir bijušas reizes, kad sastrīdamies, pat divas trīs dienas nerunājam viens ar otru. Bet vēlāk dusmas pāriet un dzīvojam tālāk. Ja bijis grūti, izeju ārā pastaigāties, viena visu pārdomāju, un tad atkal dzīve liekas skaista!
— Par visu esat spējuši vienoties?
— Laikam tā ir sanācis. Man liekas, ļoti svarīgi ir tas, ka vienmēr esam veiksmīgi tikuši galā ar naudas lietām. Vīrs nekad man nav pārmetis, ka tērēju par daudz. Viņš nekad neko nav liedzis. Ja vajadzēja man, bērniem, lūdzu, ņem, cik vajag, un pērc, kas vajadzīgs. Man liekas, tas daudzās ģimenēs ir viens no strīdu iemesliem, kad viens ir taupīgs, bet otrs — izšķērdīgs.
Galvenais — lai jautri
— Kā izklaidējāties?
— Jaunībā bijām kā traki uz ballēm! Nebija tādas sestdienas, kad kopā ar draugiem negājām uz zaļumballēm Dzirnavu salā. Viens uz otru nebijām greizsirdīgi, dejojām arī ar draugiem, galvenais, lai visiem ir jautri! Svinējām Līgo svētkus, ievērojot latviešu tradīcijas. Man liekas, agrāk svētkos bija vairāk jautrības. Tagad vasaras naktīs dzirdu, kā estrādē skan skaļa mūzika “bum bum” un domāju, kā gan pie tādas jaunieši var padejot?
— Kā daudzu gadu garumā esat spējuši viens otram neapnikt?
— Laikam tāpēc, ka vienmēr abi daudz strādājām. Nebija daudz laika kašķēties. Vīrs cēlās uz darbu jau pustrijos naktī, lai ar smago automašīnu izvadātu maizi daudziem pagastiem. Atgriezās tikai ap sešiem vakarā, kad laiks vairs palicis tikai apkopt lopus un paēst vakariņas. Ja katram ir sava nodarbošanās, tad otram neapnīk. Iespējams, to esam redzējuši arī savos vecākos, ka jādzīvo ar to cilvēku, kuru izvēlējies. Ne jau pie nākamā atradīsi laimi. Jāprot sadzīvot ikdienā, ne tikai ik pa laikam satikties ballē, padejot un atkal šķirties līdz nākamajai reizei. Kopdzīve nav balle, tā ir dzīve!
— Ko domājat par mūsdienu modernajām attiecībām, kad jaunie pāri nepreceas, bet dzīvo kopā?
— (Smejas) Domāju, ka tas ir labi. Galvenais, lai cilvēki atrod viens otru, lai dzīvo, strādā. Manuprāt, tas, ka mūsdienās kopā var dzīvot neapprecoties, pat ir labi. Tiklīdz pieņem vīra uzvārdu, tā ir skaidrs, ka atkāpšanās ceļa vairs nav.
***
Ļubovas kundzei un viņas vīram Ivanam kūtiņā joprojām rukšķ sivēni, vistas dēj olas, un nupat aparts arī dārzs. Jautāju arī Ivanam par gaidāmajām zelta kāzām: “Izvēlējāmies dzīvot un dzīvojam viens ar otru. Ja man kaut kas nepatiktu, būtu jaunībā aizgājis atpakaļ uz Maskavu, kur dienēju, un srādātu par automehāniķi,” ar humoru atbild Ivana kungs.
“Laikam jau bērni tik un tā brauks ciemos, lai gan nemaz negribas svinēt,” smaidot teic kāzinieki.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ļubova Skorohodova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada
14. jūnijs, Krievija.
IZGLĪTĪBA: beigusi Siguldas pamatskolu.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
DZĪVESVIETA: Nereta.
ĢIMENE: vīrs Ivans, bērni — Svetlana, Valentīna, Grigorijs, pieci mazbērni un viens mazmazbērns.
VAĻASPRIEKS: adīšana, tamborēšana un lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
