“Var arī nesaukt cukura diabētu par invaliditātes diagnozi. Kurš gan grib, ka viņa bērns ir invalīds?
“Var arī nesaukt cukura diabētu par invaliditātes diagnozi. Kurš gan grib, ka viņa bērns ir invalīds? Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā (VDEĀK) pateica — jūs taču saprotat, ka tas ir dzīvesveids. Citu attieksme arī ir tāda, it kā mēs tagad būtu kļuvuši īpaši turīgi, jo 50 latu laukos ir liela summa,” stāsta Mamma.
Un ik pa laikam precizē: — Es negribu sūdzēties. Es vienkārši gribu zināt, ko paredz likums un kāda ir kārtība, jo ne vienmēr ierēdņi atbild nepārprotami. Es gribu brīdināt citas mammas. Kamēr pašas bērns nav kļuvis invalīds, tādi jautājumi nešķiet būtiski.
Ārstē kā vīrusu
Mammas Bērnam ir astoņi gadi, konstatēts pirmā tipa cukura diabēts. Tas nozīmē, ka nepieciešamas insulīna injekcijas.
Janvārī Mamma ievēroja, ka Bērns daudz dzer, viņam visu laiku slāpa, bieži sāpēja galva, bet temperatūras nebija. Ārsts teica, ka tas tagad tāds vīruss. “Es tomēr nelikos mierā, pēc kāda laika braucām vēl pie ārsta. Tad izrakstīja antibiotikas, un Bērnam it kā palika labāk,” atceras Mamma. Tomēr pēc samērā neilga laika kļuva pavisam slikti — Bērns nevarēja iedzert vairs neko, ikviens šķidrums tika izvemts. Mamma pati aizveda Bērnu uz slimnīcu, kur analīzes uzrādīja ārkārtēju cukura līmeni asinīs. Bija sākusies organisma saindēšanās. Endokrinologs godīgi pateicis, ka nevar palīdzēt, nepieciešams bērnu speciālists, un Katastrofu medicīnas centra speciālisti steidzami aizveduši mazo pacientu uz Bērnu klīnisko slimnīcu Rīgā.
Tagad Mammai un Bērnam, ja viss ir labi, ja izdodas cukura līmeni asinīs saglabāt stabilu, reizi trijos mēnešos jābrauc uz Rīgu. Bērnu endokrinologa mazpilsētā nav. Tas nozīmē laikus saskaņot braucienus rīta pustumsā no sava pagasta līdz pilsētai, tikt tālāk līdz Rīgai un atkal atpakaļ mājās. Nav skaidrs, vai Bērns, uzrādot invalīda apliecību, var braukt bez maksas arī rajona “mikriņos” vai tikai lielajos, starppilsētu, autobusos. Nav skaidrs, vai bez maksas var braukt arī pavadonis, pašvaldībā striktu atbildi neviens nav varējis sniegt.
Ģimenē pavisam ir pieci bērni, no kuriem vecākais pilngadīgs, pats savā dzīvē. “Nekad neesmu prasījusi brīvpusdienas, mums tas nav tik izšķiroši, jo tētim ir darbs. Taču citām ģimenēm tas varētu būt svarīgi — kādi pabalsti un kas pienākas,” pamato Mamma.
Slimība prasa tēriņus
Mamma stāsta par 50 latiem, ko saņem bērns invalīds līdz 18 gadiem. Ārsts izraksta recepti stripiem, ar ko nosaka cukura līmeni asinīs un ko apmaksā valsts.
“Ģimenes ārsts drīkst izrakstīt stripus četriem mērījumiem dienā, vairāk valsts neapmaksā. Ārsts Rīgā pateica — ja jūtas slikti, ir jāmēra. Ja ir augsta temperatūra, jāmēra ik pēc divām trim stundām. Tas nozīmē, ka vienā dienā varu iztērēt vairāku dienu normu. Pat ja Bērns jūtas normāli, man nākas kastīti pirkt klāt.” Kastītē ir 50 stripu, tā maksā vairāk nekā 14 latu. Mamma neriskē dot Bērnam glukozi tāpat, bez mērīšanas, ja Bērns jūtas slikti, un, iespējams, tas būtu nepieciešams. “Viņam ir tikai astoņi gadi. Man ir jādomā, kā viņu noturēt bez komplikācijām.”
Injekcijām nepieciešamo insulīnu valsts izsniedz bez maksas, tāpat arī katrai ampulai pienākas piecas adatas. Ampulā ir 300 devu, tas ir apmēram divām nedēļām. Mamma pieļauj, ka varētu nemainīt adatu katrai injekcijai, taču tās ir domātas vienreizējai lietošanai, nav paredzētas novārīt vai citādi sterilizēt. Tas nozīmē, ka papildus jāpērk arī adatas. Tāpat arī teststrēmeles, kas ļauj noteikt ketona daudzumu urīnā. Tās valsts neapmaksā.
Cukura diabēts ir visaptveroša vielmaiņas slimība. Mamma novērojusi, ka Bērnam jau veidojas ādas problēmas — tā ir pārāk sausa, sprēgā, nepieciešams regulāri lietot roku krēmu.
“Tos 50 latus jau valsts nedod izklaidei, tie ir vajadzīgi. Taču no citiem reizēm jūtu attieksmi — o, tev bērns invalīds, nu tu esi uzlabojusi savu materiālo situāciju. Laukos jau 50 latu ir liela nauda, tad vēl bērnu nauda, un citiem liekas, ka esam dikti turīgi.”
Var braukt bez maksas
Visos autobusos bērns invalīds, tāpat kā bērni bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni, var braukt bez maksas. Protams, ja ir nepieciešamais dokuments, kas apliecina šīs tiesības, — speciāla apliecība. Bērna invalīda pavadonis tāpat drīkst braukt, nepērkot biļeti.
Valsts maksā invalīda un pavadoņa vietā par braukšanu autobusos, arī par braukšanu “mikriņos”. Vienīgais, ko valsts neapmaksā, ir taksometrs. Ja nepieciešams specializēts transports, ko apliecina VDEĀK atzinums, invalīdam ir tiesības divreiz gadā saņemt valsts pabalstu transporta izdevumu kompensācijai — divreiz gadā pa 56 latiem.
***
UZZIŅA.
* Piemaksa ģimenes valsts pabalstam par bērnu invalīdu — 50 latu. Tiesības saņemt piemaksu ir personai, kurai piešķirts ģimenes valsts pabalsts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu. Tiesības uz šo piemaksu personai, kura audzina bērnu invalīdu, saglabājas neatkarīgi no ģimenes valsts pabalsta izmaksas.
* Bērna invalīda kopšanas pabalsts — 50 latu. Pabalstu piešķir personai, kas kopj bērnu, kuram Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀK) ir noteikusi invaliditāti un izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem. Pabalstu maksā no komisijas atzinuma brīža neatkarīgi, vai persona ir vai nav nodarbināta.
* Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai — 56 lati divreiz gadā. Tiesības uz pabalstu ir, ja noteikta invaliditāte un izsniegts VDEĀK atzinums par specializētā transportlīdzekļa nepieciešamību.
www.vsaa.gov.lv
