Ilgonis lēni “šļūca” mājās no makšķerēšanas. Puskusušais sniegs žļurkstēja zem smagajiem zābakiem, saulīte sildīja muguru.
Ilgonis lēni “šļūca” mājās no makšķerēšanas. Puskusušais sniegs žļurkstēja zem smagajiem zābakiem, saulīte sildīja muguru. Smagā ziemas jaka un bļitkotāja piederumu ekipējums padarīja katru gājēja soli tik smagu, ka likās — viņš ir pilnībā samircis. Viņš vienkārši “vilkās”.
Makšķernieka solis kļuva arvien lēnāks, jo paša uzburtā ainiņa gaitu palēnināja. Nu viņš ienāks mājās. Sieva droši vien šiverēs pa virtuvi. Tad atskanēs īgna balss — atvilkies gan? Un tad viņam būs jāskaidro, kāpēc atkal devās copēt, nevis izvēlējās apciemot sievasmāti slimnīcā, kā pārējie ģimenes locekļi. Pēc tam sieva sajutīs elpu — kaut uzēsta branga speķa maize ar ķiploku, tomēr viņas jutīgais deguns noteikti saodīs šņabīša smaku. Daudz jau neizdzēra — vairāk par 100 gramiem nebija.
Bet lai pasaka viens cilvēks — kāpēc par copēšanu vienmēr jātaisa tik liels tracis? Ne viņš kāds dīkdienis, ne dzērājs! Mīl sievu un bērnus, palēnām ceļ mājiņu.
Ilgonis ienāca priekšnamā. Izdzirdējis sievas jautājumu, kur tik ilgi bijis, žigli noāva āra apavus, novilka drēbes un iesteidzās savā darbnīcā. Durvis ciet. Dzirdēt jau visu tāpat var, bet pie viņa neviens nenāk. Kad vētra norims, Ilgonis nāks ārā. Un arī parunāties taču var citreiz.
