“Kur manas kurpes? Un kleita? Kas man beidzot sapīs matus?” jautā piecgadīgā Danuta.
“Kur manas kurpes? Un kleita? Kas man beidzot sapīs matus?” jautā piecgadīgā Danuta. Mamma virtuvē savai kuplajai saimei gatavo pusdienas un nevaļīgi attrauc: “Meitiņ, tūlīt nākšu. Pabeigšu cept kotletes un tad!”. Mazā dažas minūtes pagaida, paklusē un atkal sīcošā balsī sāk savu “dziesmu”: “Nu kad, kad beidzot kāds nāks un palīdzēs man saģērbties?”. Māte noslauka priekšautā rokas un grasās iet pie mazās spindzeles. Tad apstājas: “Inga, ko tu sēdi. Ej taču māsai palīgā!”.
Inga tobrīd pilda mājasdarbu algebrā un ir “līdz ausīm” iegrimusi sarežģītā uzdevumā. Atbilde kā nedodas, tā nedodas rokā. Inga mēģina iebilst: “Bet, mammu, man taču rīt lielais kontroldarbs! Tu zini, ka man atzīme jāizlabo. Aizej pati!”. Vārgais mēģinājums pretoties cieš neveiksmi. Mamma stingri norāda, ka mazākajam jāpalīdz un viņa pati vien vainīga, ka atzīmes šādas tādas. Inga galīgi negrib dabūt “sukas”, un sīkā arī sāk pilnā balsī brēkt. Viņa ar skaļu blīkšķi aizcērt grāmatu — ceļas un iet.
Tā tas ir vienmēr. Kamēr vēl lielā māsa Iluta nestudēja Rīgā, viņai tik sūri neklājās. Un arī tagad. Tās mūžīgās “dziesmas”. Viens un tas pats. Iluta, redz, nevarot nākt palīgā saplūkt trušiem zāli, jo dikti dikti nogurusi no studijām. Iluta dejo. Viņai jāiet uz mēģinājumu, tādēļ istaba jākārto Ingai. Bet mazā vienmēr prot panākt savu. Inga jau mēģina iebilst, taču visbiežāk — pilnīgi garām. Meitenei ļoti nepatīk strīdi. Un galu galā nav jau nemaz tik grūti mazajai knīpai palīdzēt. Māsiņa taču mīļa. Un mamma tiešām ļoti aizņemta. Bet tā jau ir vienmēr.