Rūta un Zane ir tajā brīnišķīgajā vecumā (septiņus un piecus gadus vecas), kad bērni vēl tic brīnumiem.
Rūta un Zane ir tajā brīnišķīgajā vecumā (septiņus un piecus gadus vecas), kad bērni vēl tic brīnumiem. Mazās neretietes Lieldienu rītā izskrien pagalmā, lai salasītu zaķa atnestās olas un mazas dāvaniņas ābeles zaros. Abām ir tikai viens jautājums — kas dēj krāsainās Lieldienu olas: zaķis vai vista?
Meiteņu mamma Ilona Osīte stāsta, ka Lieldienām gatavojas laikus. Katru gadu vāzē saplaukst bērza zari, pūpoli un sniegpulkstenītes. Krāsainajām olām vienmēr tiek sagādātas sūnas, kur tās satupināt. “Ģimenēs, kurās ir bērni, svētki bieži vien jāsvin viņu dēļ. Meitenēm patīk svētkus gaidīt, taču pagaidām viņas organizēšanas darbos nepiedalās,” stāsta Ilonas kundze.
Ilona Osīte olas krāso iepriekšējā vakarā vai agrā Lieldienu rītā, izmanto tikai sīpolu mizas, pirmos izdīgušos zaļumus un putraimus. Lai olas iegūtu spilgtāku sarkanīgu krāsu, tās var ieziest ar saulespuķu eļļu. Veikalā nopērkamās ķīmiskās krāsas un uzlīmes Ilona neizmanto.
Lieldienu rītā, kad Rūta ar Zani mostas, zaķis olas pagalmā jau sadējis — puķudobē, pie šūpolēm un zem ābeles. Meitenes ar groziņiem dodas olu meklējumos. “Zaķis olas bija iedējis arī smilšukastē, bet ābeles zarā iekāris dāvaniņas,” par pagājušajām Lieldienām stāsta Rūta.
Māte atklāj, ka abas meitenes nav lielas olu ēdājas, svarīgākais ir kaulēšanās process: “Atceros, bērnībā brālis Lieldienās apēda deviņpadsmit olu. Rūta var apēst vienu, bet Zane — divas trīs. Pēc svētkiem no olām gatavoju salātus.”
Rūta un Zane ilgi prāto, kuram gandrīz vienmēr tiek stiprākās Lieldienu olas. “Mammai, tētim, Zanei, vecmammai un dažreiz arī man,” teic Rūta. Jautāju, vai tiešām olas dēj zaķis? Meitenes sākumā sparīgi māj ar galvu un pārliecinoši saka: “Jā!”. Bet ko tad dara vistas? Meitenes atbild: “Arī dēj olas.” Beidzot vienojamies — vistas olas izdēj, bet zaķis tās pa nakti salasa, nokrāso un uzdāvina paklausīgiem bērniem. “Mēs klausām!” pārliecinoši apgalvo Zane.
