“Savus gadus vēl nevaru pieņemt. Ar prātu apzinos, bet sirds šim skaitlim pretojas,” 65 gadu jubilejā atklāj skrīveriete Līna Beļeviča.
“Savus gadus vēl nevaru pieņemt. Ar prātu apzinos, bet sirds šim skaitlim pretojas,” 65 gadu jubilejā atklāj skrīveriete Līna Beļeviča.
Ar jubilāri tiekamies viņas mājās Skrīveru pagastā. Šaipusē viņa savulaik ieprecējusies un jau 41 gadu ir skrīveriete. Mūsu sarunu pārtrauc spalgs troksnis — dažu metru attālumā aizjoņo vilciens. Līnas kundze bilst: “Sākumā tas traucēja, tagad vilciena troksni pat nedzirdu. Skrīveri man ļoti patīk, un citu dzīvesvietu pat iedomāties nespēju.”
Sarunvaloda — smaids
Līnas kundze stāsta, ka Skrīveri un Latvija ļoti patīk arī viņas vedeklai Terēzei, kura ir īriete. Dēls Artūrs jau sešus gadus dzīvo Īrijā un tur arī apprecējās. Viesojoties Latvijā, Terēze brīnījusies un sajūsminājusies par visu — par balto sniegu ziemā, rasas un saules rotaļu dārzā vasaras rītā, plašo dārzu un vīramātes pašas marinētajiem gurķīšiem. Dzimtenē viņa nebeidzot vien visiem stāstīt, cik te ir jauki. “Vedekliņa man klusa un jauka. Vienīgi sarunāties nevaram, jo nezinām viena otras valodu. Saprotamies ar smaidu,” saka vīramāte.
Šopavasar Līnas kundzes dzīvē gaidāms vēl kāds svarīgs notikums — dēla Artūra ģimene ciemosies Latvijā, un viņa pirmo reizi ieraudzīs savu mazdēlu Džeisonu. “Var jau saukt arī par Jānīti,” spriež vecmāmiņa.
Dziesma labai omai
Tepat blakus jubilārei ir arī citi mīļi cilvēki — meitas Ināras ģimene un jubilāres vecākais mazdēls Mairis. Arī viņam teju vai reizē ar vecmāmiņu svinama apaļa jubileja — Mairim aprīļa beigās būs 10 gadu. “Reizēm skatos uz mazdēlu un saku: kad tu izaugsi, būsi man liels palīgs, kad zālīte jāpļauj un jāpalīdz citos lielos darbos,” saka Līnas kundze.
“Jā, veselības problēmas izjūtu, taču neba jau tādēļ sēdēsi un raudāsi. Ja sliktāk nepaliek, par to nav jādomā,” nosaka jubilāre. “Agrāk, dzīvojot Rembatē, palēkdamās skrēju uz kora mēģinājumiem kolhozā “Lāčplēsis”. Tagad to pat iedomāties nevaru. Taču mūzika man vēl joprojām patīk. Klausos vecās melodijas, ko paši kādreiz dziedājām, dungoju līdzi. Vīrs jokodams sauc mani par melomāni. Mēdz taču apgalvot — ja ir slikts garastāvoklis, vajag kaut pie sevis, pat ne balsī, dziedāt. Tas palīdz drūmumu aizdzīt.”
Saglabāt optimismu jubilārei palīdz arī uzticami draugi. Tādi ir gan Skrīveru aptiekas kolektīvā, kur Līnas kundze savulaik strādāja, gan iepazīti nelaimē, ārstējoties onkoloģijas slimnīcā. Jubilāre atzīst — lai gan dzimšanas dienu iecerējusi svinēt klusi, tuvie cilvēki tāpat zina, ka viņas mājās drīkst ierasties bez aicināšanas.
* * *
Līna. Skaists vārds. Tāpēc nenociešos pajautāt, kāpēc vecāki tieši tādu meitai devuši? “Mana māte ir katoliete, un šis vārds viņai ļoti patika,” stāsta Līnas kundze. “Tēvs bija krievu tautības, vecticībnieks, un arī es esmu kristīta vecticībnieku baznīcā, jo māte pirms laulībām pieņēma tēva ticību. Vecticībnieku mācītājs izdzirdējis, kādu vārdu man vecāki izvēlējušies, protestējis: “Kā bērnam tādu antikrista vārdu var likt? Tāda baznīcas kalendārā nav!”. Tā kristībās tiku arī pie otra vārda — Irēna, taču pasē man ierakstīts tikai vecāku izvēlētais — Līna.
