Agrais un siltais pavasaris iepriecina. Atlidojuši gājputni, un katru rītu, izejot no mājas, mani sveic dzērvju klaigas un strazdu vīterošana.
Agrais un siltais pavasaris iepriecina. Atlidojuši gājputni, un katru rītu, izejot no mājas, mani sveic dzērvju klaigas un strazdu vīterošana. Tā ir kā skaista mūzika.
Aizvadītā nedēļa sākās ar pāriešanu uz vasaras laiku. Kā jau katru gadu, tas radīja diezgan daudz problēmu, turklāt ne tikai man, bet arī ļoti daudziem pazīstamiem cilvēkiem. Uzskatu, ka šāda pulksteņa grozīšana jāpārtrauc, laiku atstājot tā, kā tas ir šobrīd, lai cilvēkiem, pēc darba atnākot mājās, būtu vairāk gaišu stundu, kuras pavadīt kopā ar ģimeni. Par to lems visā Eiropas Savienībā.
Taču pagājušajā nedēļā mani visvairāk uztrauca dīzeļdegvielas noplūde Daugavā. Uzskatu, tā tomēr ir liela katastrofa, lai gan speciālisti apgalvo pretējo. Protams, matemātiski rēķinot, viņiem ir taisnība, trešdaļa upes nav gājusi bojā. Tomēr patiesos degvielas noplūdes radītos zaudējumus noteikti izjutīsim tikai vēlāk. Iespējams, pēc pāris mēnešiem, bet varbūt tikai nākamajā gadā. Visās varavīksnes krāsās zaigojošie pleķi Daugavā izskatījās briesmīgi. Turklāt tas viss simtiem kilometru garumā Baltkrievijā un gandrīz divtik Latvijas teritorijā.
Satrauca arī tas, ka pašā sākumā atbildīgie dienesti rīkojās ļoti nesaskaņoti un nedroši. Ziņas par degvielas noplūdes apjomiem bija neskaidras. Atbildīgie dienesti nevarēja izlemt — pieņemt ārvalstu palīdzību vai ne. Pēc tam nevarēja izdomāt, kur vilkt norobežojošās bonas — pie Krāslavas vai Daugavpils? Beidzot attapās, ka pašu spēkiem degvielas plūšanu ierobežot neizdosies un ārzemnieku palīdzība tomēr vajadzīga. Tas viss liecina, ka mūsu valsts atbildīgie dienesti tomēr nav gatavi ārkārtas situācijām. Nav aprīkojuma, un arī tehnika ir vismaz no pagājušā gadsimta vidus. Jā, cilvēki strādā un nežēlo sevi, bet ar to bieži vien ir par maz. Valsts gatava tērēt miljonus daudzām nevajadzīgām lietām, bet ne tam, lai pati spētu pasargāt sevi brīžos, kad tas nepieciešams.
Mēs tikai vārdos esam gatavi nākamajām paaudzēm atstāt nepiesārņotu dabu, bet reāli to paveikt nespējam. Būs apdraudēti putni, samu populācija, daudzas citas lietas, ar ko līdz šim varējām pamatoti lepoties. Turklāt lielākās problēmas būs te, Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, jo upes augštecē straume ir lielāka un upe pati attīrās daudz ātrāk. Bet te, kur ir liels dziļums un straumes tecējums ļoti lēns, piesārņojums dabas procesus ietekmēs gadiem ilgi.
Pagājušajā nedēļā Ministru prezidents Aigars Kalvītis Maskavā parakstīja Latvijas—Krievijas robežlīgumu. Situācija nav tik viennozīmīga kā 1994. gadā, kad Guntis Ulmanis un Boriss Jeļcins parakstīja līgumu par Krievijas armijas izvešanu. Taču šis līgums ir tikpat svarīgs kā pirms trīspadsmit gadiem noslēgtais.
Ir daudz cilvēku, kuri tam pretojas un uzskata, ka šis līgums ir nelikumīgs un neatbilst vairākiem dokumentiem, kuri ir Latvijas valsts izveidošanas pamatā. Partijas “Jaunais laiks” Saeimas frakcijas deputāti uzrakstījuši iesniegumu Satversmes tiesai ar prasību noslēgto līgumu atzīt par spēkā neesošu.
Parakstot līgumu, mēs it kā atsakāmies no Abrenes teritorijas, un tieši tas ilgus gadus bija klupšanas akmens. Taču jābūt reālistiem un jāsaprot, ka šajā zemes pleķītī no Latvijas vairs nav nekā. Tur dzīvo cilvēki, kuri jūtas piederīgi Krievijai. Viņi labāk vēlas būt lielas, nevis mazas valsts nomale. Turklāt Latvija nav tik bagāta, lai pievienotu vēl vienu nabadzīgu un mazattīstītu teritoriju. Tas ir kā lielu augošu koku pārstādīt citā vietā. Visticamāk, koks ies bojā, un arī jaunais dārzs būs neglābjami sabojāts.
Robežlīguma parakstīšana noslēgtu noteiktu posmu Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībās, sakārtotu daudzas lietas, un nav vērts skatīties atpakaļ, pieminot senus notikumus. Tad jau mēs varētu prasīt arī Tobago atdošanu Latvijai vai no igauņiem kādu salu. Politiķi, kuri šobrīd iebilst pret līguma ratificēšanu, vēlas gūt lētu popularitāti, piemirstot, ka miers baro, bet nemiers posta.
Gribētos, lai tik svarīga līguma parakstīšana beigtos ar abu valstu prezidentu tikšanos, taču domāju, ka tas nenotiks, jo Vairu Vīķi—Freibergu Maskavā negaida.
Aizvadītajā nedēļā daudz laika veltīju, lai piedalītos projekta nodarbībās. Tā mērķis dot cilvēkiem zināšanas, lai viņi spētu atrast vietu darba tirgū. Taču uztrauc, ka Vallē ir daudz jaunu cilvēku, kuri tikai čīkst, ka nekas nenotiek, viss ir slikti, bet paši nedara neko, lai kaut ko mainītu. Kaut vai ietu uz kursiem, mācītos strādāt ar datoru, apmeklētu speciālistu konsultācijas. Nav skaidrs, kā vēl viņiem varētu palīdzēt, jo mainīt domāšanu nav tik viegli.
Pagājusī nedēļa noslēdzās ar Pūpolsvētdienu. Prātā nāk kaut kur lasīti vārdi: “Pūpolsvētdienas un Klusās nedēļas notikumi aicina pieminēt Kristus ciešanu ceļu, kā arī mudina pārdomāt, vai mēs ar savu būtību stāvam aiz tā, ko runājam.” Par šiem vārdiem vajadzētu padomāt katram.
