Ādas vākos iesietā bloknotā ik pa laikam ierakstu kaut kur izlasītas vai dzirdētas vērtīgas atziņas.
Ādas vākos iesietā bloknotā ik pa laikam ierakstu kaut kur izlasītas vai dzirdētas vērtīgas atziņas. Viena no tām vēsta: “Dzīve nav tās dienas, kas pagājušas, bet gan tās, kuras palikušas atmiņā.”
Atceros to karsto jūnija dienu pirms Jāņiem, kad kopā ar kolēģi devāmies uz Seci fotografēt Līgu un Jāni. Tur vajadzēja tapt arī svētku numura pirmās lapas fotogrāfijai. Ideja bildei bija, bet vajadzēja zirgu un modeli viņa mugurā — skaistu jaunu meiteni gariem matiem. Toreiz mums ļoti palīdzēja zemnieks Beverīns Baums—Baumanis. Viņš sagatavoja zirgu, pats atrada modeli. Bet kas gan ir Līga un Jānis bez jāņuzālēm? Nu bija jāmeklē skaistākā margrietiņu pļava. Taču, kā par spīti, nevienā mums zināmajā pļavā un visā Seces pagastā neatradām nevienu prātīgu jāņuzāli. Mūs jau pārņēma izmisums, taču, iebraucot Bauma—Baumaņa sētā, priekā iegavilējāmies. Mums pretī raudzījās zaļa pļava simtiem baltu margrietiņu acīm. Mēs kā negauši tās plūcām.
Strādājot laikrakstā, ne reizi vien esmu pārliecinājusies, ka brīžos, kad pārņem izmisums, jo atteicis kārtējais intervējamais, uz ielas saņemts jau desmitais “kurvītis”, sliktos laika apstākļos neko nevar nofotografēt, liktenis pēkšņi “piespēlē” lieliskākos cilvēkus, labākos stāstus un idejas. Liekas, tas klusām noraudzījies, kā es desmitām reižu apdauzu pieri, laužoties aizslēgtās durvīs, līdz beigās kā balvu man pasniedz to labāko. Beverīna kungs mūs toreiz savās mājās uzņēma kā mīļus ciemiņus. Sirdī ielīst siltums, atceroties šādu cilvēku dāsnumu un nesavtību. Tikšanās ar tādiem cilvēkiem palīdz aizmirst negatīvo, ar ko jāsaskaras žurnālistes darbā.
Grūti aizmirst kādu dienu Vietalvā. Pašā vasaras sākumā, kad bijām atraduši nedēļas jubilāri, mums bija jāiztur “nopietns” pārbaudījums, pirms kundze piekrita ar mums runāt. Vispirms bija jāiet pirtī, pēc tam — pelde dīķī, vēl kafija un gabals dzimšanas dienas kūkas, un nu beidzot varēja runāt un fotografēties. Nu, ko vajag, to vajag! Ko gan lasītāju labā neizdarīsi! Bet pēc pirts un atvēsinošās peldes jutāmies kā no jauna piedzimuši un ar dubultu sparu varējām mesties darbā.
Atmiņā arī diena, kad devos uz Vīgantes pamatskolas 9. klases izlaiduma svinībām. Šajā skolā vienmēr valdījusi tāda īpaša atmosfēra. Tur vienmēr esmu jutusies kā starp savējiem, kaut gan ar Staburaga pagastu un Vīgantes skolu man dzīvē nav bijis nekāda sakara. Te dzīvo strādīgi un gaiši cilvēki, kuri šo gaišumu un mīļumu ieaudzina savos bērnos. Arī man izlaiduma dienā gribējās apskaut un samīļot visus absolventus.
Ar kādu sajūsmu uztvēru uzaicinājumu doties uz Rīgas lidostu sagaidīt Latvijas olimpiskās vienības sportistus, kuri atgriezās no olimpiskajām spēlēm Turīnā! Satraucoši būt kopā ar desmitiem žurnālistu, augstām amatpersonām un sportistu ģimenēm, gaidot, kad beidzot atvērsies durvis un pa tām ienāks mūsējie — Valts un Ingus Eiduki. Ziemassvētkos televīzijā skatījos dokumentālo filmu par četriem Latvijas jaunajiem sportistiem, un viens no filmas varoņiem bija Valts. Viņš sacensībās vairs neslēpo, studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē un tikai uztur sevi labā fiziskā formā. Viņu morāli un psiholoģiski sagrāva preses negatīvā attieksme pret viņa sniegumu Turīnā. Taču es zinu — 19 gadu vecais puisis tur izdarīja visu, kas bija viņa spēkos, un viegli tas nebija ne Valtam pašam, ne viņa ģimenei. Tāda priecīga diena ar skumjām atskaņām. Taču arī tāda ir mūsu ikdiena.
Dienas sastājas rindā viena aiz otras un veido tādu kā ārstniecības kursu ar pozitīvās enerģijas vitamīnu devu. Pateicoties šīm dienām, mēs mazāk slimojam ar kaitēm, kuras rada žultaini komentāri, reizēm arī personīgi apvainojumi, nepamatotas sūdzības. Pēc sirsnīgām sarunām ar jaukiem cilvēkiem namatēvs vai namamāte parasti vēl kādreiz aicina ciemos. Vienmēr jau apsolām, bet vai iegriežamies? Arvien kaut kur jāsteidzas, un darba dienā nav laika mierīgi pasēdēt zem ziedošas ābeles un papļāpāt par dzīvi. Un kā nu tā, bez brīdinājuma, garāmbraucot ciemosies? Bet laikraksta jubilejas reizē kaut domās apciemoju katru no sastaptajiem, prātā izstaigājot lauku sētas, mājas un dzīvokļus, kur esmu satikusi sirsnīgus un atsaucīgus cilvēkus.
