Marta pēdējās nedēļās uz “Staburaga” darbinieku galdiem redakcijā stāv dažādu gadu laikraksta numuru sējumi.
Marta pēdējās nedēļās uz “Staburaga” darbinieku galdiem redakcijā stāv dažādu gadu laikraksta numuru sējumi. No pavisam plāniem līdz arvien biezākiem, jo no četrām lappusēm izdošanas sākumā rajona laikraksts šajos gados izaudzis līdz 12, 16, 20, 28 un reizēm pat 32 lappušu izdevumam. Komplektus pāršķirstām, lai paši atcerētos un lasītājiem šodienas numurā atgādinātu četru gadu desmitu nozīmīgākos notikumus Aizkraukles rajonā. Lai visus pieminētu, viena laikraksta numura, protams, ir par maz.
Interesanti atminēties arī cilvēkus, kuri šajos gados redakcijā strādājuši un veidojuši laikrakstu tādu, kādu tajos laikos bija iespējams izveidot. Neesam īsti skaitījuši, cik daudziem ieraksts darba grāmatiņā vēsta par saistību ar mūsu redakciju, taču šādu cilvēku ir ļoti daudz. Salīdzināsim kaut vai avīzes dibināšanas gadu un šodienu: 1967. gadā “Komunisma Uzvarā” sāka strādāt trīs darbinieki, bet 2007. gadā divus preses izdevumus — “Staburagu” un reklāmas avīzi “Vidusdaugava” gatavo 24 cilvēki. Jubilejas reizē ar daudziem bijušajiem ceram satikties. Tiem, kas jau aizsaulē, lai mierīga dusēšana un mūžīga piemiņa. Viņi nav aizmirsti.
Taču, manuprāt, vislielāko pagodinājumu šodien pelnījuši nevis tie, kuri redakcijā pastrādājuši tikai kādu laiku, bet gan tie, kuri savus spēkus un prasmi atdevuši laikrakstam līdz pat pelnītas atpūtas laikam. Paldies mūsu cienījamajiem darba veterāniem: Ilgai Krūskopai, Birutai Daņiļevičai, Ainai Švēdei, Irmai Staltmanei un Anatolijam Stafeckim. Lai laba veselība un dzīvotprieks arī turpmāk!
Anatolijs Stafeckis, kuram vienmēr paticis jubilejās sacerēt īpašas apsveikuma vārsmas, “Staburagam” apsveikumu atsūtīja pats pirmais. Viņš mums novēl:
“Dzīve jādzīvo ar prieku,
Nav jāuztraucas par katru nieku!
Laiks ir aizjoņojis aši,
Turieties tik stalti, braši!”.
Vairākus gadus “Komunisma Uzvarā” nostrādāja radoša personība Anna Liepniece. Viņa “Staburaga” kolektīvam novēl: “Mīliet savu avīzi tā, kā mēs mīlējām “Komunisma Uzvaru”!” Un piebilst dižā rakstnieka Čapeka vārdiem: “… ja man būtu iespēja vēlreiz — es izvēlētos to pašu!”.
Tā noteikti varētu teikt daudzi, kuri kaut daļu sava radošā mūža atdevuši rajona laikrakstam, īpaši tie, kuri te strādājuši ne jau naudas vai prestiža dēļ, bet tāpēc, ka jutuši sevī vēlmi radoši izpausties, satikt un iepazīt dzīvesgudrus cilvēkus, būt aktuālu notikumu un neparastu norišu vidū, palīdzēt ļaudīm, kuriem palīdzība vajadzīga visvairāk.
Mūsu kolektīvā joprojām strādā seši cilvēki, kuru darba grāmatiņā vairāk kā 15 gadu pēdējais ieraksts nav mainījies, un tas ir: SIA “Staburags”. Trīsdesmit trešo gadu rajona laikrakstā aizvadu es pati, gandrīz 30 gadu te nostrādājusi galvenā grāmatvede Irēna Beketova, 19 gadu — žurnāliste Margarita Celmiņa, 17 gadu — galvenās redaktores vietniece Ināra Sudare un direktors Jānis Bērziņš, 15 gadu gan mašīnrakstītāja, gan datoroperatore ir Ērika Saleniece. Cerams, pēc dažiem gadiem šis pagaidām nelielais sarakstiņš papildināsies vēl ar citiem uzvārdiem, jo žurnālistika ir ne tikai profesija, bet dzīvesveids. Tie, kas no šīs profesijas viegli aiziet, īsti žurnālisti nekad nav bijuši. Var mainīties un fantastiski attīstīties tehnika, bet bez cilvēka, viņa talanta un domu lidojuma nebūs nekā.
Svētku reizē gribu sirsnīgi pateikties ikvienam, kurš vairāk vai mazāk palīdzējis laikrakstu “Staburags” veidot interesantāku, daudzveidīgāku, notikumu aprakstiem un fotoattēliem bagātāku — atsūtījis savas pārdomas, iebildes, papildinājumus, sendienu fotogrāfijas, ieteicis uzrakstīt par kādu darbīgu, interesantu cilvēku, saskatījis kaut ko neparastu dabā, tuvākajā apkārtnē un vēlējies pastāstīt par to citiem. Paldies arī kritizētājiem un sūdzmaņiem, jo nereti no šīm vēstulēm tapuši un lasītāju atsaucību guvuši interesanti raksti.
Latvijas pastam”, kura neizdarību dēļ šogad tik ļoti cietām gan mēs, gan jūs, gandrīz vai jāsaka paldies, jo tikai tā mēs uzzinājām, cik ļoti “Staburagu” gaida daudzās mājās un ģimenēs ne tikai pašu rajonā, bet visā Latvijā. Kaut saņēmām nepelnītus pārmetumus, tie vienlaikus bija netieši atzinības vārdi, jo abonenti negribēja palaist garām nevienu laikraksta numuru. Parasti mēdz teikt, ka avīze dzīvo vienu dienu, bet šie pāris mēneši pierādīja pretējo. Paldies par uzticību izdevumam, kuru mēs veidojam jums, lasītāji! Ļoti ceram arī turpmāk saņemt no jums jaunus ieteikumus, ko vēl varam darīt, lai kļūtu savstarpēji tuvāki, izpalīdzīgāki, domās un darbos vienoti.
Šopavasar mums daudz darba, veidojot ne tikai kārtējos laikraksta numurus, bet arī veicot priekšdarbus “Staburaga” interneta versijai. Mūsu jaunajā portālā drīz varēsiet lasīt laikrakstu internetā, tajā informācija nonāks operatīvāk nekā avīzes slejās. Steidzīgajiem un ikdienas darbā aizņemtajiem tā būs iespēja ātri uzzināt jaunumus rajonā, forumā izteikt savu viedokli par kādu jautājumu, arī izlasīt citu un piedāvāt savu reklāmu vai sludinājumu. Preses izdevumiem jādzīvo līdzi laikam un jāpiedāvā iedzīvotājiem izvēles iespēja — lasīt ziņas datora monitorā, sēžot pie galda, vai ērtākā pozā atpūtas krēslā. Manuprāt, laikraksta uz papīra drukātā versija nezudīs nekad, jo vienmēr būs cilvēki, kuri preses izdevumu gribēs turēt rokā, saglabāt, izgriezt vai nokopēt kādu publikāciju. Lai gan — nekad nesaki “nekad”. Dzīvē viss plūst un mainās. Vai mēs kādreiz varējām iedomāties, ka visas laikraksta lappuses elektroniskā veidā varēsim nosūtīt tipogrāfijai Rīgā vai Rēzeknē un fotogrāfijas pat nevajadzēs kopēt laboratorijā? Ko gan vēl var vēlēties?
Intervijā Aizkraukles vietējai televīzijai man jautāja, ko es lūgtu zelta zivtiņai, ja būtu tāda iespēja? Atbildēju — savas mājas “Staburagam”, jo šobrīd izmantojam īrētas telpas. Gribētos vietu, kuru varētu saukt par savu, kuru kopt, post un veidot, zinot, ka radošais gars tur valdīs vienmēr. Arī tad, kad tur strādās citi.
