Vietalvietim Arvīdam Leitlantam šogad cīruļu treļļi skan jau 35. pavasari.
Vietalvietim Arvīdam Leitlantam šogad cīruļu treļļi skan jau 35. pavasari. Arvīds ir zemnieks — viņš ar ģimeni saimnieko piemājas saimniecībā un laukos jūtas apmierināts un brīvs.
Atbildīgs par darbu un ģimeni
“Šī brīvība gan prasa smagu darbu, taču man patīk dzīvot laukos. “Vaguļos” nodarbojamies ar piena lopkopību. Rūpes par lopiem arī ierobežo brīvību, taču esmu apmierināts. Lai varētu saimniekot, viss smalki jāizrēķina, taču ir lietas, kuras šajā darbā nevar izskaitļot un prognozēt, un tie ir laika apstākļi. Daba te ir skaista, taču skarba — pavasarī ilgi nenokūst sniegs, salnas nereti noposta kartupeļu vai labības laukus. Tomēr man patīk šis plašums, mūsu pļavas un mežs. Te pats sev esmu saimnieks, pats esmu atbildīgs par piena kvalitāti, lai iegūtu par to lielāku samaksu un varētu uzturēt ģimeni,” stāsta Arvīds.
“Izbauda” armijas dzīvi
Vietalva ir jubilāra dzimtais pagasts, te viņš piedzima, beidza pamatskolu. Pēc tam viņš Bebrenes tehnikumā apguva veterinārfeldšera profesiju un, atgriezies dzimtajā pagastā, nedaudz arī pastrādāja šajā profesijā. Arvīds vēlējās turpināt mācīties un iegūt šajā profesijā arī augstāko izglītību. Diemžēl šo ieceri īstenot neizdevās, tāpēc bija jādodas dienēt armijā.
“Biju vienā no pirmajiem atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas iesaukumiem. Pusotru gadu apsargāju cietumu. Pārmaiņu laikos arī armijā valdīja lielas neskaidrības, nebija ne īstu formastērpu, ne kārtīgu telpu, kur dzīvot. Karavīra putru esmu ēdis pat ilgāk, nekā bija jādienē, jo mājās nelaida, kamēr nebija nokomplektēts nākamais iesaukums,” atceras Arvīds.
Atgriezies no dienesta, Arvīds sāka strādāt ģimenes saimniecībā un arī par kurinātāju tuvējā pienotavā. Taču nu viņš visu laiku velta tikai saimniecībai un rūpēm par ģimeni. “Agrāk audzējām cūkas, bet divi neražas gadi tam pielika punktu. Tāpēc izvēlējāmies piena lopkopību,” stāsta Arvīds. Bebrenes tehnikumā iegūtās zināšanas nu lieti noder, lai uzraudzītu dzīvnieku veselībai savā ganāmpulkā.
Vienmēr jautrs un izpalīdzīgs
Vietalvieši Arvīdu raksturo kā sabiedriski aktīvu, izpalīdzīgu un labsirdīgu cilvēku. Kamēr pagastā darbojās vidējās paaudzes deju kolektīvs, arī jubilārs dejoja tajā. Nu jau vairākus gadus viņš iesaistījies vietējā dramatiskajā kolektīvā. Pašdarbniece Brigita Krauze stāsta: “Arvīds ir mūsu kolektīva dvēsele. Nekad neesmu viņu redzējusi dusmīgu. Viņš vienmēr ir jautrs, prot izstāstīt labu anekdoti un uzmundrināt citus. Viņš allaž ir gatavs iet un darīt, palīdzēt. Viņš arvien visu paspēj, lai gan pašam saimniecībā darba ļoti daudz.”
Teātris saved kopā ar sievu
Par teātra spēlēšanu Arvīds saka: “Tās ir jaukas kopāsanākšanas reizes. Lielas lugas neiestudējam, tikai nelielus apsveikuma skečus dažādās jubilejās, ar ko piedalāmies pasākumos paši savā pagastā. Režisores pienākumus uzņēmusies Brigita Krauze, taču mazos iestudējumus lielākoties domājam un plānojam visi kopā.”
Spēlējot teātri, Arvīds iepazinās ar savu nākamo sievu Edīti, un nu abi kopā audzina mazo Akselu, kuru pārējie teātra spēlētāji jokojot sauc par “pulka dēlu”.
Jubilāram patīk zemledus makšķerēšana, un kopā ar domubiedriem viņš dodas uz Kālezeru vilkt lielos lomus. Arī vasarā Arvīdu reizēm var redzēt ar makšķeri rokās kādas ūdenskrātuves malā.
