19. gadsimts. Kāds klaidonis mežā iekrīt vilku bedrē un salauž kāju.
19. gadsimts
Kāds klaidonis mežā iekrīt vilku bedrē un salauž kāju. Viņš kliedz un ūjina, līdz to sadzird mežā braucējs. Saimnieks ievainoto aizved mājās, lai gan nesaprot franču mēlē runāto, apgulda, ēdina un dziedina.
20. gadsimts
Netālu kliedz kāds zaldātiņš. Večiņa izlien no nopostītās mājas pagraba, aiz ceriņu krūma atrod sašauto. Acis gan šķības, bet cilvēks vien ir. Ar mokām ievelk cietēju drošībā, pabaro ar pēdējo kartupeli un kazas piena lāsi. Lielā piepūlē izdzīvo pati un izdziedina karotāju.
21. gadsimts
Kāds bļitkotājs ielūzt upē. Pie ledus turēdamies, viņš kliedz un sauc palīgā skaidrā latviešu valodā. Pār tiltu abos virzienos joņo dažādu krāsu un lieluma mašīnas. Melns vāģītis aiz tilta apstājas. Iekšā ģimene. “Iesi vilkt ārā?” prasa sieva. “Nē. Viņš pats ir vainīgs: nevajag kāpt uz plāna ledus!” atteic vīrs. Un auto aizbrauc.
