Tavas acis ir staru mija…
Tavas acis
Ir staru mija,
Kuras pat negaisa vējos
Kā gaisma nenodzisa.
Tavas acis —
Dvēseles skaņas,
Kuras caur negaisa vējiem
Prata ieraudzīt manas.
Tavas acis —
Zvaigznīšu deja,
Kuras caur mākoņu vāliem
Manējās pazaudēja.
***
Iemāciet mani vijoli spēlēt,
Kamēr manī skan kāda takts.
Iemāciet mani vijoli spēlēt,
Kamēr aust diena un satumst nakts.
Es pati skumja vijole būšu
Ar trauslām un raustītām stīgām.
Es spēlēšu, spēlēšu savu mūžu
Ar skaņām vēl nezināmām.
Ja vijolē iemājos dvēseles spēks,
Tur izskanēs prieki un izskanēs smiekli,
Tur izraudās sāpes un izkliegts tiks naids,
Tur dzirkstīs laime un varbūt kāds grēks.
Vijoles skaņās sildīsies mirkļi,
Kuri caur ziemas puteņiem brien.
Tiks meklēti arī laimes irkļi,
Kuri caur vējiem un vētrām skrien.
Iemāciet mani vijoli spēlēt,
Kamēr zied ziedi un kamēr krīt sniegs.
Iemāciet mani vijoli spēlēt,
Jo dvēseles skaņām ir jāpaliek.
Ies gadi, stīgas nolikšu malā
Un ilgi ilgi tām neiešu klāt.
Varbūt kādreiz baltajā salā
Tās spēs manu dvēseli mierināt.
Tad paņemšu baltu vijoli rokās,
Un stīgām pretī vērsies mans skats,
Ko stīgas spēlēs, to nezin neviens,
Jo tās skanēs, kad satumsīs nakts.
***
Vēstule māsai
Es rakstu vēstuli uz bērza tāss
No mūsu vasaras tev, mās.
No vietas tās, kur sazied purenes,
Kur vēji šūpo mūsu šūpoles.
Atbrauc, mās, es tevi gaidīšu,
Šeit savus sapņus pļavā satiksim.
Kā bērnībā mēs laiku skaitīsim
Un gadu skaitļus ziedos saliksim.
Zini, mās, ka mūsu pļavās ziedi
Tik koši neuzzied, kā toreiz bērnībā.
Un arī piesaulītes draiskie vēji
Ir paslēpušies bērzu birztalā.
Atbrauc, mās, es tevi gaidīšu
Pie mūsu vecām vēja šūpolēm
Un putniem klusi palūgšu,
Lai dziesmas nes no pazarēm.
Mēs putniem līdzi svilposim
Un sapņus pļavā meklēsim.
Un visas skumjas izkliegsim,
Kad augstu augstu šūposim.
Un tāpēc rakstu vēstuli tev, mās,
Uz mazas baltas bērza tāss.
Es tevi gaidīšu pie vēja šūpolēm
Ar klēpi saules purenēm.
