Teju katra sevi cienoša sieviete var piekrist apgalvojumam, ka nav viegli atrast tādu zobārstu, ginekologu vai šuvēju, par kuru nevilcinoties varam teikt: “Jā, tas ir mans!”. Grūti arī ar friziermeistara meklējumiem.
Teju katra sevi cienoša sieviete var piekrist apgalvojumam, ka nav viegli atrast tādu zobārstu, ginekologu vai šuvēju, par kuru nevilcinoties varam teikt: “Jā, tas ir mans!”. Grūti arī ar friziermeistara meklējumiem. Parasti nepietiek ar to vien, ka meistars ir “baigi labais spečuks”, ar viņu vēl jānodibina dvēseļu saderība.
Evita šajā pilsētā dzīvo pāris gadu un joprojām klīst sava vienīgā friziera meklējumos. Sievietei vienmēr atgadās kādi kuriozi. Reiz viņa palūdza apgriezt pašus matu galiņus, bet viņai nošņāpa vismaz četrus centimetrus. Te atkal matu krāsa neiznāk tāda, kāda iecerēta.
Pēdējo starpgadījumu atceroties, Evita nebēdnīgi smaida. Tas notika tā. Svētku priekšvakarā viņa nolēma sevi nedaudz palutināt, neko īpašu — tikai izmazgāt un ieveidot matus. Evitai ļoti patika salona atmosfēra — moderns interjers, patīkama mūzika, laipni un simpātiski darbinieki. Friziermeistarīte arī pēc mirkļa bija gatava ķerties pie darba. Viņa atnāca smaidoša, taču — ak, vai! — varbūt labāk, ja viņa tik atklāti nesmaidītu. Evita pati sevi sabāra par pārlieku kritiku un pie sevis nodomāja: “Kas tur, nepilna stunda, un mēs taču šķirsimies.” Taču komunikablā meistarīte gribēja sarunāties, un gribot negribot bija dzirdama svelpjoša skaņa, kas vēlās pa trūkstošā priekšzoba spraugu ik reizi, kad jaunā sieviete bilda kādu vārdu. “Tas bija briesmīgi! Mans skatiens kā piekalts kavējās spoguļattēlā, un es neviļus vēroju nevis savu topošo matu sakārtojumu, bet gan meistarītes zobu spraugu,” stāsta Evita. Kāda galu galā izdevās frizūra, to Evita vairs lāgā neatceras, taču savdabīgais meistarītes smaids gan palicis prātā.
