Kaut neesmu liberālo partiju atbalstītājs, piekrītu Aigara Kalvīša teiktajam, ka Abreni atgūt ir tas pats, kas atgūt Gambiju un Tobago.
Kaut neesmu liberālo partiju atbalstītājs, piekrītu Aigara Kalvīša teiktajam, ka Abreni atgūt ir tas pats, kas atgūt Gambiju un Tobago. Skaidrības labad bijušajā Jaunlatgales apriņķī varētu rīkot referendumu, ko viņi vēlas — Rīgu vai Pleskavu, un te nu viennozīmīgi svaru kausi būtu par labu Krievijai.
Pirms diviem gadiem, kad Latvijas—Krievijas robežlīgumam pievienoja deklarāciju, Rīgā jau bija izrēķināts, cik labi atalgotu administratoru Abrenē varēs izvietot un cik miljonu latu iegūt, pārdodot ārzemniekiem zemi, tikai nebija aprēķināts, kur likt apmēram 25 tūkstošus Pitalovas krievu, kas tur dzīvo, un noskaidrots, vai viņi vispār grib ES un NATO.
Manuprāt, šī līguma pretiniekiem Saeimā galvenais, lai šo tēmu, tāpat kā “čekas maisus”, nekad nenoņemtu no dienas kārtības, lai gadiem varētu diskutēt un saņemt algu. Pēkšņā straujā līguma jautājuma risināšana ir ne jau mūsu politiķu iniciatīva, kuri pirms diviem gadiem bija diametrāli pretējās domās, bet gan Briseles un ASV spiediens, kuri, izjūtot lielo atkarību no Krievijas energoresursiem, kas turpināsies nākotnē, vēlas sakārtot robežas.
Steidzamai līguma parakstīšanas vajadzībai ir arī citi iemesli. Žurnāls “EU Reporter”, kas apskata visai aktuālas tēmas ES un ir domāts 35 tūkstošiem Briseles ierēdņu un citām augstām institūcijām, publicējis Latvijas karti, kurā redzams, ka Latgale, ieskaitot arī Jēkabpils, Madonas, Gulbenes, Alūksnes un daļu Aizkraukles rajona, vēlas plašu politisko autonomiju un ciešu sadarbību ar Krieviju. To, Saeimā apspriežot Latvijas—Krievijas robežlīgumu, apstiprinājusi deputāte no Latgales Anta Rugāte — proti, ka nabadzīgā Latgale īpaši neilgojas būt Latvijas sastāvdaļa.
Jānis Krumbergs Aizkraukles pagastā
