Jau 25 gadus Aija Bērziņa strādā Taurkalnes feldšeru— vecmāšu punktā. Viņas aprūpē patlaban ir ap 200 taurkalniešu. Kāda ir viņas ikdiena?
Jau 25 gadus Aija Bērziņa strādā Taurkalnes feldšeru— vecmāšu punktā. Viņas aprūpē patlaban ir ap 200 taurkalniešu. Kāda ir viņas ikdiena?
Aija Bērziņa ir valliete, un 1982. gadā pēc Rīgas 1. medicīnas skolas absolvēšanas viņa feldšeres gaitas sāka Taurkalnē.
Strādā dzimtajā pusē
— Šajā darbavietā sāku strādāt viena, tuvākā slimnīca bija Aizkrauklē. Es Taurkalnē nomainīju iepriekšējo darbinieci. Man bija viegli strādāt tāpēc, ka daudzus savus potenciālos pacientus pazinu kopš bērnības. Ir gadījies pat mājās pieņemt dzemdības. Kaimiņos sieviete gaidīja bērniņu un pēdējā brīdī ieskrēja pie manis, kad bērns jau dzima. Es viņu pieņēmu, un pēc tam māmiņu un jaundzimušo “ātrie” aizveda uz Aizkraukles dzemdību nodaļu, — stāsta Aijas kundze.
— Kas jums maksā algu?
— Valles pašvaldība un ģimenes ārste Cirša, ar kuru man ir noslēgts darba līgums. Apmeklētāji man maksā pacienta nodevu. Nemaksā tikai bērni, un maznodrošinātajiem cilvēkiem ir atlaides. Par mājas vizīti slimnieki maksā trīs latus, taču ne visi var samaksāt arī šo summu.
Vairāk dokumentu
— Kāda tagad, salīdzinot ar darba sākuma gadiem, ir lauku feldšeres ikdiena?
— Nekas daudz jau nav mainījies. Varbūt vienīgi vairāk papīru jāizpilda. Pacienti kļuvuši mazliet neiecietīgāki. Taurkalnē ir diezgan daudz vecu cilvēku, par viņiem jārūpējas īpaši uzmanīgi. Kad bija runa par manas darbavietas likvidēšanu, taurkalnieši cīnījās, lai šo medpunktu tomēr saglabātu. Tad Valles pagasta padome mani pieņēma darbā par veselības aprūpes māsu.
Taurkalnē strādāju viena. Pieņemu pacientus, apmeklēju viņus mājās un atvedu arī zāles, jo Taurkalnē aptiekas nav. Man tikai nav tiesību izsniegt darba nespējas lapu.
Brauc ar savu auto
— Mēdz teikt, ka laukos feldšeris nav profesija, bet gan dzīvesveids.
— Tā arī ir. Feldšeru—vecmāšu punktā pacientu pieņemšana ilgst trīs stundas, tad zāļu sagādāšana, mājas vizītes un dokumentu kārtošana. Braucu uz darbu un pie pacientiem ar savu automašīnu. Par degvielu man neviens nemaksā. Darbdiena nav īsāka par astoņām stundām. Daudzi pacienti zvana man un pasūta zāles, tāpēc mana soma allaž ir dažādu medikamentu pilna. Tos pērku par savu naudu, vēlāk pacienti, atnākot pēc zālēm ar recepti, par tām samaksā.
Nevienu nenoraida
— Pie slimniekiem droši vien jādodas arī brīvdienās un naktī?
— Protams. Nekad nevienam neatsaku. Arī Vallē, kur dzīvoju, vakaros eju pie pacientiem, lai izdarītu injekcijas, īpaši uzmanu bērnus. Grūtnieces nav manā aprūpē. Neatsaku arī tiem taurkalniešiem vai valliešiem, kuriem ģimenes ārsts ir citā vietā, bet pacients pie viņa ātri nevar nokļūt. Daudzi vecāki cilvēki nāk pie manis, nevis pie ģimenes ārsta, kurš pieņem, piemēram, Jaunjelgavā. Cilvēki baidās arī atstāt mājas.
— Divdesmit piecos gados cilvēkus un viņu vainas var labi iepazīt.
— Par viņu veselību tiešām zinu daudz, īpaši par hroniskajām slimībām. Nu ārstēju jau otro paaudzi — to meiteņu bērnus, kuras, kad atnācu strādāt, vēl nemācījās pat skolā. Toreiz pēc jaundzimušajiem bērniem man bija jābrauc uz slimnīcu. Tagad gan tā nenotiek.
Pateicībā dāvina konfektes
— Vai pacienti jums maksā arī “graudā”?
— Ja nav naudas, dažkārt to arī neprasu, taču dāvināt neko nevajag. Parasti gan pacients, tiklīdz naudu saņem, atnes man nesamaksāto pacienta nodevu. “Graudā” maksāt man nevajag, jo mātei ir sava saimniecība, tāpēc lauku labumu pietiek pašiem. Pateicībā dažkārt cilvēki uzdāvina konfektes.
— Kāpēc nekļuvāt par ārsti?
— Man ļoti patīk tieši feldšeres— vecmātes darbs, par ārstes profesiju nekad neesmu domājusi. Nu jau vairākus gadus man nav brīvdienu, jo strādāju arī Mēmeles pansionātā. Kamēr varēšu — strādāšu, braukšu, iešu un rūpēšos par cilvēkiem, kuriem sāp un kuru slimības varu dziedināt.
— Kā pati rūpējaties par savu veselību?
— Daru to, kas man patīk. Vasarā ravēju dārzu, kad gribu mieru — adu rakstainas zeķes. Tikai zeķes un neko citu. Dāvinu tās savējiem un draugiem.
