Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei.
Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei. “Siltums tur nav labi, bet vēl trakāk, ja vecāki un ģimenes ārsts palaiž garām pavisam nopietnas lietas,” saka Jūras spēku galvenais ārsts Ivars Strazds, kura pamatspecialitāte ir pediatrija. Savukārt urologs Māris Jakubovskis secina — cilvēkiem ir pārsteidzoši maz zināšanu par vīrieša dzimumorgānu, kaut gan ikdienā lielai daļai ar to darīšana ir bieži.
Vecāki nenovērtē risku
Pieradušas, ka pašu vēdera lejasdaļa jātur siltumā, mātes un vecmāmiņas to cenšas nodrošināt arī zēniem. Taču daba ir paredzējusi sēkliniekiem būt ārpus ķermeņa — vēsumā. Tas nozīmē, ka zīdainim ir veselīgi kādu laiku spārdīties ar pliku dupsi pa gultiņu, un arī lielāks puisēns var iztikt bez papildu “bumbierenēm”. Tāpat nevajadzētu pārcensties ar ūdens temperatūru, ko izmanto vannošanai vai apmazgāšanai.
“Autiņbiksīšu piedāvātās ērtības ir kārdinošas, taču tās jāvērtē kritiski. Gadās pat skopāki vecāki, kuri tās apmaina tikai reizi divās dienās. Traģiski ir “pamperu bērni”, kuri triju gadu vecumā nesaprot, kāpēc gan viņš vairs nevarētu “taisīt” biksēs, ja reiz visu laiku tā varējis. Nepārtraukti lietotas, autiņbiksītes “gādā” par izsutumu, kur tad galvenā ārstēšana — svaiga gaisa piekļūšana un higiēna,” stāsta I. Strazds.
Viņaprāt, no autiņbiksītēm bērns jāatradina pēc iespējas ātrāk. Tas būtu ietaupījums skopajiem vecākiem un īstā attieksme kārtīga cilvēka audzināšanā.
Bērns nav mazs pieaugušais
I. Strazds domā, ka nepiedodama nevērība pret puikas veselību ir gadījumi, kad vecāki nepamana — sēklinieki nav noslīdējuši tur, kur tiem jābūt. “Par to būtu jāpārliecinās pirmajā pusgadā — ka oliņas ir katra savā maisiņā. Šaubos, vai ģimenes ārsts to spēj konstatēt, ja nav specializējies pediatrijā, bet pediatru un bērnu ķirurgu trūkst. Vispārēja profila ķirurgs, kurš nereti veic obligātās pārbaudes, tomēr ir kaut kas cits. Bērns nav maza izmēra pieaugušais,” atgādina pediatrs.
Trešā iespējamā problēma ir pārāk cieša priekšādiņa, ko nevar atvilkt pāri dzimumlocekļa galviņai. Tiesa, līdz triju gadu vecumam vecākiem nemaz nevajadzētu mēģināt to darīt. Taču vecākais pacients ar šādu problēmu pediatram I. Strazdam bijis 14 gadu vecs, kuram neviens agrāk neko par to nebija teicis. Satraukums parasti rodas līdz ar piepampumu, apsārtumu vai sāpēm urinējot, kas var liecināt, ka veidojas iekaisums. To var veicināt netīrumi, kas sakrājas zem priekšādiņas.
“Bērns kliedz, mamma raud, tēvs aizmūk no mājām,” I. Strazds raksturo situāciju, kad zīdainis varbūt vienkārši ir jāatbrīvo no cieša un karsējoša apģērba, jāapskata, vai nav piespiestas oliņas, vai tur nejauši nav aptinies kāds mats. Ja gados vecākam bērnam tiešām ir pamats aizdomām, ka problēmas rada priekšādiņa, ārsts pateiks, kā un ar ko skalot, cik liela palīdzība nepieciešama.
Lielie paši tiek galā
Veči joko, ka saskaņā ar Ņūtona otro likumu pēdējā pile vienmēr paliek biksēs. Ja apakšveļa netiek regulāri mainīta, tas var radīt infekcijas draudus, īpaši, ja apģērbs ir cieši piegulošs. Tāpat jāatceras atvilkt priekšādiņu apmazgājoties, ko reizi dienā jau nu vajadzētu darīt.
“Ar šīs vietas problēmām jaunieši, lielie cenšas paši tikt galā. Pie ārsta iet tikai tad, ja citādi vairs nevar. Savlaicīgāk — ja ārsts pazīstams,” secina I. Strazds. Vairāki pieaugušie pacienti, kuriem būtu nepieciešama urologa konsultācija, turp ir aizsūtāmi tikai tad, ja apsola — ārsts ir vīrietis.
“Pacientu erekcijas kvalitātes un potences problēmas cēloņi lielākoties ir psiholoģiski,” vērtē I. Strazds. “Pārguris, stresains, tāpēc nav brīnums, ka “galva lejā” jeb “pulkstenis rāda pusseši”. Parasti tas ir pārejoši. Cita lieta, ja ģimenē otra puse pārāk daudz grib un iestāsta, ka vīrietis ir nejēga un absolūti nevarīgs. Tad arī pats tam notic, un ar laiku tiešām nekas nesanāk.” No šī apburtā loka palīdz izrauties medikamenti, kas ļauj saprast — tehniski viss ir kārtībā. Ja vaina nav psiholoģiskās problēmās, iespējams, ir nervu darbības vai asinsrites traucējumi.
Urologs Māris Jakubovskis secina, ka mūsdienās vīrieši tomēr cenšas ārstu apmeklēt laikus. Ja ārstēšanu atliek uz vēlāku laiku, tā var kļūt daudz sarežģītāka, ilgāka un dārgāka, nereti pat neiespējama. Ietekmē arī reklāmas televīzijā, kas baida ar impotenci un iespējamu operāciju.
Vecums nav iemesls
Urīna kanālā un urīnpūslī vienmēr ir baktērijas vai citi mikroorganismi, kas regulāri tiek izskaloti ārā. Tomēr īpašos apstākļos — izdalās maz urīna, svīstot vai uzņemot maz šķidruma, pazeminātas organisma pretestības spējas, neparasti agresīva baktērija — var attīstīties infekcija. Urīnpūslis ar to tiek galā pats, bet no prostatas to nevar izskalot. Prostatas iekaisums jeb prostatīts ir viegla saslimšana, un liela daļa vīriešu tai pat nepievērš uzmanību. Tam raksturīgas dažāda stipruma trulas sāpes starpenē, vēdera lejasdaļā, tās tiek izstarotas uz muguru. Sāpes ir pārejošas, bet pēc laika atkārtojas. Var būt arī urinācijas traucējumi: biežāka urinēšana, kairinājuma sajūta, grūtāk izspiest urīnu. Pēc pārciesta prostatīta dažādas stresa situācijas var izprovocēt prostatas sāpes, kas pastiprinās pirms un pēc ejakulācijas. Izmeklējot urīnpūsli vai prostatu, parasti neko neatrod.
“Kāpēc ar gadiem prostata palielinās lielākajai daļai vīriešu, bet ne visiem, nav skaidrs,” atzīst M. Jakubovskis. Tāpat arī labdabīgi palielināta prostata ne visiem rada problēmas. Pirmās sūdzības parasti ir par vājāku urīna strūklu, ilgāku urinācijas laiku, lai iztukšotu urīnpūsli. Tas notiek tāpēc, ka prostata, kas apņem urīnkanālu, sāk to nospiest un pagarināt. Urīna strūkla mainās lēnām, vairāku gadu laikā, tādēļ ne vienmēr tam pievērš vērību. Turklāt daudzi vīrieši uzskata, ka tam tā arī jānotiek.
