Kalniņu ģimene nu jau vairākus gadus dzīvo savās lauku mājās un audzina divus bērnus. Ilzes un Ulda (vārdi ir citi) iepazīšanās savlaik bija diezgan neparasta.
Kalniņu ģimene nu jau vairākus gadus dzīvo savās lauku mājās un audzina divus bērnus. Ilzes un Ulda (vārdi ir citi) iepazīšanās savlaik bija diezgan neparasta.
Par notikušo stāsta Ilze, kura ir pārliecināta, ka viņiem ar Uldi ir viena laimes zvaigzne, ne katram sava, kā gadu simtiem vēsta sens ticējums.
Sniegputenis ieaijā snaudā
— Kad studēju Rīgā, brīvdienās gan ar vilcienu, gan autobusu braucu mājās pie vecākiem. Tāds dzīves ritms man bija vairākus gadus, tāpēc gluži nemanot, īpaši braucot vilcienā, daudzu pasažieru sejas ar laiku jau kļuva pazīstamas. Nereti, apsēžoties blakus, aizsākās sarunas gan par politiku, gan sadzīves lietām.
Reiz biju pārāk nogurusi. Aiz vilciena loga virpuļoja sniegputenis, cilvēki bija sapīkuši un nerunīgi.
Es, zinādama, ka vilciens brauc līdz Krustpilij, bet man jāizkāpj Aizkrauklē, sāku snauduļot un, šķiet, iemigu. Uztrūkos, kad vilciens strauji apstājās, un pamanīju, ka pazīstamie aizkrauklieši jau sāk izkāpt. Sapratu, ka jāsteidzas, paķēru somu un pēdējā mirklī ātri izkāpu no vagona. Vilciena durvis aizvērās, un tas pamazām sāka kustēties, bet pēc kādiem simts metriem strauji nobremzēja. No vagona izlēca vīrietis ar pazīstamu, izrādījās — manējo, tīkliņu rokās un skrēja pie manis. Vilciena vagoniem tūlīt aizvērās durvis, un tas ātri uzņēma gaitu. Vīrietis izmisīgi māja man ar roku, tad nometa tīkliņu sniegā un metās vilcienam pakaļ. Taču tas jau bija gabalā.
Sāk ar atvainošanos
Sapratu, ka steigā vagonā biju pametusi iepirkumu tīkliņu un vīrietis to gribēja man atdot. Taču tieši tāpēc pats palika uz perona. Vēlāk noskaidroju, ka viņš pat bija “norāvis” vilciena stopkrānu. Kad abi pie tīkliņa satikāmies, ieraudzīju puiša dusmīgās acis, bet seju rotāja smaids. Tas bija kaut kas tik neparasts, ka nezināju — smieties vai atvainoties. Sāku atvainoties.
— Es jums piedodu, taču esmu palicis uz ielas, — sacīja svešais izpalīdzīgais vīrietis. — Kur Aizkrauklē var pārnakšņot, jo šonakt uz Krustpili vairs netieku? — viņš gribēja zināt.
Iepazīstas uz perona
Kamēr neziņā klusēju, pienāca tēvs, kurš bija atbraucis mani sagaidīt. Domādams, ka esam ar puisi kopā, viņš sniedza roku. Svešais nosauca savu vārdu, un tā mēs uzzinājām, ka viņš ir Uldis.
Juzdamās vainīga, paskaidroju tēvam, kas notika. Viņš, daudz nedomādams, atgādināja, ka latviešiem jābūt ne tikai pateicīgiem, bet arī viesmīlīgiem, un ielūdza Uldi pārnakšņot mūsu lauku mājās.
Tā mēs pirmo reizi satikāmies, bet viens otram acīs ieskatījāmies tikai pie vecmāmiņas klātā vakariņu galda.
Ceļš sākas no taciņas
Uldis otrā rītā devās uz savām mājām, bet mēs no tās dienas sākām viens otram zvanīt, dažkārt arī vienā vilcienā braucām uz Rīgu un atpakaļ. Tikai pēc dažiem mēnešiem, kad maijā smaržoja ievas un lakstīgalas neļāva gulēt, ar Uldi iepazināmies tuvāk. Viņš pastāstīja, ka jau diezgan sen, braucot vienā vilcienā, esot mani ievērojis, tikai kautrējies uzrunāt.
Kad apciemoju viņa vecākus, jutos pārsteigta, cik daudz viņi par mani zināja. Uldis savējiem par mani allaž stāstījis. Dažkārt es pat domāju — vai tāda es patiesi esmu? Manuprāt, viņš daudz ko bija idealizējis. Toreiz šķita, ka viņš vienkāršā lauku meitenē cenšas saskatīt princesi. Tagad saprotu, cik uzmanīgi viņš mani pa mazu taciņu uzveda uz lielā kopdzīves ceļa.
Draudzējāmies vairākus gadus un pēc manām studijām apprecējāmies. Godīgi sakot, es no mīlestības nebiju “prātā sajukusi”, jo mūsu attiecības bija mierīgas un harmoniskas. It kā mēs viens otru būtu pazinuši, jau vienā smilšukastē rotaļājoties.
Rozes ērkšķus “nolauž”
Uldis gandrīz vienmēr prata uzminēt manu noskaņojumu. Zināja, kad var būt pārgalvīgs un “aizraut” mani kādā ekskursijā, vai, gluži otrādi — kad nedrīkst mani traucēt, bet jāļauj pabūt vienai vai ar kādu draudzeni. Viņš, kā atzina mana visgudrā vecmāmiņa, katrai rozei, kuru man pasniedza, vispirms nolauza visus ērkšķus.
Vecmāmiņa man ieteica arī senu metodi, kā pārbaudīt nākamā vīra raksturu. Proti, ja grib vīrieti iepazīt, viņš jāpiedzirda. To gan izdarīja viņa draugi, kad mēs bijām kopā, taču Uldis nekādas muļķības ne runāja, ne darīja.
Nu jau pagājis daudz gadu, kopš decembra sniegputenī stāvējām uz Aizkraukles stacijas perona. Atceramies datumu un vilciena pienākšanas laiku, kurš nu gan nedaudz mainīts. Taču, kad kārtējā kopdzīves gadskārta atkal klāt, braucam Aizkraukles stacijā sagaidīt un pavadīt “savu vilcienu”.
