Vita un Inga sarunājās, kamēr mazās četrgadīgās meitenītes mēģināja savelt arvien lielāku sniega bumbu.
Vita un Inga sarunājās, kamēr mazās četrgadīgās meitenītes mēģināja savelt arvien lielāku sniega bumbu. Brīnišķīgs noskaņojums, izdevusies diena! Vita draudzenei ierosināja pēcpusdienu pavadīt kopā pie TV ekrāna un pie viena novērtēt jauno mājas kinozāli. Mazās, uzzinot par iepriecinošo iespēju, spiedza no sajūsmas. Tā, viss it kā sarunāts, atliek tikai viens jautājums — kādu filmu skatīties?
“Filmai jābūt tādai, lai to var skatīties gan lielie, gan bērni — labestīgai, jautrai, tajā var darboties kāds runājošs dzīvnieciņš,” ienākusi videonomā, darbiniecei savu vēlmi izklāstīja Vita. Viņa vēl piemetināja, ka filmā nevajadzētu būt vardarbības ainām un divdomīgiem izteicieniem.
Darbiniece, noklausījusies Vitas teikto, metāliskā balss tonī izmeta: “Tāda filma pasaulē vispār vēl nav uzņemta.” Vita nedaudz samulsa, bet mēģināja vēlreiz — varbūt darbiniece var ierosināt noskatīties kādu filmu pēc saviem ieskatiem? Sieviete otrpus letei palika nelokāma: “Man vispār nav laika kino skatīties, es mācos.”
Mazās jau raustīja Vitas roku, nepacietīgi mīņājoties. Arī Inga stāvēja, īsti nezinot, kā rīkoties, ko sacīt.
Aizverot nemīlīgās telpas durvis, visas atviegloti uzelpoja. Inga zināja, ka nākamajā ielā ir neliels videonomas salons, kurā strādā vīra paziņa. “Nu, ejam!” mazliet piesardzīgi noteica Vita.
