Koknesietis Arturs Kokins lielu daļu sava brīvā laika velta zemessardzei. Viņš aktīvi iesaistās arī jaunsargu audzināšanā.
Koknesietis Arturs Kokins lielu daļu sava brīvā laika velta zemessardzei. Viņš aktīvi iesaistās arī jaunsargu audzināšanā. Kokina kungs uzskata, ka zemessardze joprojām ir vienīgais spēks, kas lielākās nelaimēs spēj operatīvi palīdzēt, jo apmācītie vīri prot darboties komandā un paļaujas viens uz otru.
Neviens cits neaizstāvēs
— Kā kļuvāt par zemessargu?
— Tas bija Atmodas laikā, 1991. gadā. Sākām apzināties, ka dzīvojam neatkarīgā valstī un šo valsti nepieciešams sargāt. Dežurējām uz ceļiem, jo tolaik Latvijā vēl bija daudz Krievijas armijas daļu. Uzmanījām šī karaspēka pārvietošanos. Tas bija trauksmains, taču interesants laiks.
— Vai nebija bail, ka šāda darbošanās var apdraudēt dzīvību?
— Nē. Pārliecība, ka šis darbs ir vajadzīgs mūsu valstij, pārspēja visas citas izjūtas, nomāca bažas. Tā vienmēr ir brīžos, kad esi pārliecināts par nepieciešamību aizstāvēt savu zemi. Protams, tagad, kad reāla apdraudējuma nav, domāju mazliet citādi, bet tolaik zinājām — neviens cits mūs neaizstāvēs, tikai mēs paši. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ tik daudz cilvēku iestājās zemessardzē.
Divi dažādi stāsti
— Kāda bija jūsu militārā pieredze, līdz kļuvāt par zemessargu?
— Dienests padomju armijā. Biju pulka izlūks. Tātad nepieciešamības gadījumā būtu uzbrukuma pirmajās rindās, pārbaudot, vai pārējiem ceļš ir drošs. Vadīju bruņutransportieri. Karošana “uz dullo” ir pašnāvība, tāpēc bez izlūkiem iztikt nevar. Taču par padomju armiju un kārtību tajā man bija divējādas izjūtas. Kopš bērnības zināju tā laika varas abas puses. Mans tēvocis bija izsūtīts uz Sibīriju. Biju mazs puika, kad viņš atgriezās, un stāstītais par piedzīvoto palika spilgtā atmiņā. Arī vēlāk nācās satikt cilvēkus, kuri pārdzīvojuši izsūtījumu. Nevēlējos būt kopā ar tiem, kuri atbalstīja šādu nežēlību. Lai gan tajā pašā laikā kāds cits mans radinieks bija karojis padomju armijas rindās un saņēmis Sarkanās zvaigznes ordeni. Viņš stāstīja pavisam citādus stāstus. Viņš gan neatklāja, ka bija soda bataljoni, kurus nokomplektēja no bieži vien nevainīgiem cilvēkiem un sūtīja drošā nāvē. Pietika taču pateikt vienu varai netīkamu vārdu, lai cilvēka liktenis būtu izlemts.
Ne tikai karadarbībai
— Kā vērtējat zemessardzes nozīmi šodien?
— Tagad, kad Latvijai ir sava armija, šķiet, pēc zemessardzes nav īpašas nepieciešamības. Tomēr tā nav. Latvijai ir salīdzinoši neliela profesionālā armija, taču tā ir tālu no tautas. Tā nespēs pietiekami lielā mērogā palīdzēt ārkārtas situācijās, kas nav saistītas ar militāro darbību. Tieši zemessardze ir spēks, kurš nepieciešamības gadījumā var palīdzēt sabiedrībai kopumā. Tāpēc tā noteikti jāsaglabā arī turpmāk. Vienīgi zemessardzē jāiesaista jauni cilvēki, jo mēs, vecie, agrāk vai vēlāk aiziesim.
Zemessardze var palīdzēt arī ikdienā. Ir situācijas, kad jānodrošina lielu pasākumu vai objektu apsardze, jāpalīdz cilvēkiem, piemēram, pavasara plūdu gadījumā, jādzēš meža ugunsgrēki. Mūs iesaista arī pazudušu cilvēku meklēšanā, kad jāpārbauda plašas teritorijas. Iepriekš nekad nevar zināt, kad šāda palīdzība sabiedrībai būs nepieciešama. Ļoti svarīgi, lai zemessargi būtu fiziski labi sagatavoti un prastu kopīgi veikt visdažādākos uzdevumus. Tikko izveidota cilvēku kopa to nespēj un ārkārtas situācijā var apjukt, reāla labuma vietā radot vēl lielāku postu. Mēs ļoti labi zinām viens otra iespējas un varam droši paļauties uz biedru. Kopīgi darbojamies gadiem ilgi.
Pieredzējušos pastūma malā
— Dzirdēts, ka savlaik zemessardzē pieteicās dažādi cilvēki, arī tādi, kuri nebūt nedomāja par palīdzību savai valstij.
— Tā bija. Ir cilvēki, kuri gatavi “grozīt kažoku”, tiklīdz mastā ir citas varas karogs. Arī zemessardzē sākumā bija cilvēki, uz kuriem šādā situācijā nevarētu paļauties. Viņiem tā bija ārišķība un modes lieta, nevis pārliecība. Daudzi zemessardzē iestājās arī, lai iegūtu atļauju nēsāt ieroci. Tagad tādu ir daudz mazāk. Viņi ir aizgājuši un vairs aktīvi nedarbojas. Šķiet, šobrīd zemessardzē patiešām ir tikai tie, kuri savas valsts labā ir gatavi darīt visu. Tomēr valsts to ne vienmēr spējusi novērtēt. Bija laiks, kad uzskatīja, ka par 55 gadiem vecāki vīri vairs šajā organizācijā nevar darboties. Viņu vieta ir “vezumniekos”. Šis atstumtības laiks daudziem vīriem bija ļoti sāpīgs. Tagad noteikumi atkal ir mainīti, un zemessardzē drīkst piedalīties, kamēr vien spēj paiet, kaut vai 100 gadu vecumā. Taču daudzi no tiem, kuri toreiz piedzīvoja sāpīgu vilšanos, vairs neatgriezās. Viņu vidū bija daudz gudru un pieredzējušu cilvēku. Tieši viņi būtu bijuši tie, kuri ar savu piemēru varētu aizraut jaunos. Tā šobrīd pietrūkst.
Audzina jaunsargus
— Daudzus gadus sagatavojat jaunsargus. Ko šīs nodarbības jauniešiem dod?
— Attīsta jauniešus, māca darboties komandā, palīdzēt viens otram. Arī izkopj stāju, jo, tiklīdz mugurā ir formastērps, neviļus gribas izslieties, kļūt staltākam. Tā ir arī patriotiskā audzināšana, lai gan domāju, ka mīlēt valsti, kurā dzīvojam, bērnam jāsāk mācīt jau kopš mazotnes. Vēlāk to var tikai pieslīpēt. Diemžēl ne visās ģimenēs tam pievērš vērību. Lielu daļu iemaņu cilvēks apgūst dažādās spēlēs. Arī jaunsargu mācības ir kā spēle, taču tā iemāca ļoti daudz. Iemāca domāt, nekavējoties pieņemt svarīgus lēmumus.
— Vai mainījušies atribūti, ko jaunsargi izmanto militārajās spēlēs?
— Protams. Savlaik izmantojām no koka izgatavotus ieroču maketus, bet šobrīd — peintbola ieročus, šaujot ar nelielām krāsu lodītēm. No vienas puses, bērniem ir daudz interesantāk, viņi var skraidīt ar aizsargķiveri galvā un reāli šaut. No otras puses, viņi pārliecinās, ka šāda darbība rada sāpes un ne vienmēr tas ir labākais risinājums. Tāpēc šādas militārās spēles neveicina vardarbību atšķirībā no datorspēlēm, kur pašam uz savas ādas nepatīkamās izjūtas nav jāpārbauda, ir vismaz piecas “dzīvības” un citi labumi. Mums viss ir gandrīz pa īstam. Nezinu nevienu jaunieti, kurš savlaik būtu bijis jaunsargos, bet vēlāk tīkotu otram nodarīt pāri bez jebkāda iemesla. Toties tie, kuri atkarīgi no datorspēlēm, gan mēdz jaukt reālo dzīvi ar virtuālo pasauli.
Pirmais solis karjerā
— Kas, jūsuprāt, jauniešus pamudina pieteiktos jaunsargos?
— Dažs jau kopš bērnības sapņo par militāro karjeru, un darbošanās jaunsargos, iespējams, ir pirmais solis ceļā uz to. Cits vēlas pierādīt, ka spēj kaut ko vairāk nekā citi. Vēl kāds atnāk līdzi draugam un paliek. Nav jau tā, ka armijā vajadzīgi tikai karavīri. Vajadzīgi mehāniķi, inženieri, datorspeciālisti, taču bez pamatzināšanām nevar iztikt neviens. Turklāt armijā iespējams veidot veiksmīgu karjeru ar labu atalgojumu. Šībrīža ekonomiskajā situācijā tas nav mazsvarīgi. Vienīgā neērtība — laiku pa laikam mainās dienesta vieta, un to nākas ņemt vērā pārējiem ģimenes locekļiem. Būtu grūti, ja ģimene ir, piemēram, Koknesē, bet dienesta vieta — Liepājā uz karakuģa.
Draugi uz mūžu
— Vai darbošanās jaunsargos maina jauniešus?
— Nenoliedzami. Bērni kļūst patstāvīgāki, draudzīgāki, iemācās palīdzēt viens otram. Nometnēs pirmajās dienās parasti ir grūti pierast pie noteiktas dienaskārtības, taču jau otrajā trešajā dienā viss ir kārtībā. Vēl viņi iemācās, kas ir pienākums pret pārējiem. Reizēm tas ir grūti. Kaut vai nakts reidos. Jānoiet noteikts ceļa gabals, kaut arī miegs nāk tik ļoti, ka acis pašas krīt ciet. Galapunktā jānonāk visiem. Ir arī gadījumi, kad aizmieg nometnes sargs. Protams, nometnei no tā nekas slikts nenotiks, taču, lai pieradinātu pie atbildības par uzticēto, šādos gadījumos parasti kaut ko izspēlē. Piemēram, paslēpj karogu un sarīko trauksmi. Aizmigušais sargs jūtas ļoti neērti, taču tā ir laba mācība visam turpmākajam mūžam — ja tev kaut kas ir uzticēts, izpildi. Vēlāk patīkami redzēt, ka jaunieši, kuri bijuši kopā šādās nometnēs, paliek draugi uz visiem laikiem. Pat pēc daudziem gadiem viņi ir gatavi jebkurā laikā palīdzēt otram, kurš nokļuvis grūtībās. Arī pieaugušajiem pēc šādām nometnēm savstarpējās attiecības uzlabojas.
— Un kā ar meitenēm?
— Ir samērā maz meiteņu, kuras vēlas darboties jaunsargos. Vēl mazāk izvēlas militāro karjeru. Uzskatu, ka tas ir arī pareizi, jo šīs nodarbes tomēr vairāk piemērotas vīriešiem. Tās brīžiem ir pārāk rupjas. Protams, arī armijā ir profesijas, kuras vislabāk var veikt tieši sievietes, taču tādu ir ļoti maz. Meitenes, kuras piesakās jaunsargos, bieži vien vēlas piedzīvot ko neparastu, ir ļoti sportiskas, varētu teikt — pat puiciskas.
— Vai jūsu darbošanās zemessardzē ietekmējusi ģimeni?
— Protams. Mans dēls Gints no jaunsarga jau kļuvis par zemessargu, un tieši viņš šobrīd ir jaunsargu instruktors Koknesē. Palīdz bērniem apgūt militāro zinību pamatus. Esmu lepns par to.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Arturs Kokins.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1952. gada
9. novembris, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: vidējā, Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskola.
NODARBOŠANĀS: galdnieks Kokneses speciālajā internātskolā — attīstības centrā, zemessargs.
ĢIMENE: precējies, dēls, meita un mazmeita.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: makšķerēšana.
