Pagājusī nedēļa sākās ar atskaņām par iespējamo lata devalvāciju.
Pagājusī nedēļa sākās ar atskaņām par iespējamo lata devalvāciju. Draudzene no Rīgas zvanīja un stāstīja, ka pie valūtas maiņas punktiem veidojoties pat rindas un vairākos punktos vairs neesot ne dolāru, ne eiro. Satraukušies bija arī paziņas, kuriem mājas celtniecībai bankas aizdevums ir ņemts eiro — ja lats patiesi kļūtu mazvērtīgāks, nāktos maksāt vairāk.
Tā kā baumas uzvirmoja brīvdienās, nebija nevienas kompetentas amatpersonas, kas satraucošās norises plašsaziņas līdzekļos apstiprinātu vai noliegtu. Tagad jau viss atkal kārtībā, un “kost pirkstos” nākas tikai tiem, kuri baumām noticēja. Toties valūtas mijēji noteikti krietni nopelnīja. Naudas reformu un banku bankrota peripetijās daudz cietušo Latvijas tautu ir viegli iebaidīt, jo lielākā tās daļa nekad neaizmirsīs sāpīgos iekrājumu zaudējumus.
Notikusi varas maiņa Rīgas domē. “Jaunā laika” valdīšanu nomainījusi tēvzemiešu virsvadība. Viss, kas līdz šim Rīgā nav izdarīts, nu tiek novelts uz bijušo mēru Aivaru Aksenoku. Sabiedrību mēģina pārliecināt, ka vainojams tikai šis viens cilvēks un partija, kuru viņš pārstāv, “aizmirstot”, ka vairāku nozīmīgāko komiteju vadībā bija tieši to partiju pārstāvji, kuras tagad izveidojušas jauno koalīciju. Pagaidīsim un pavērosim, kas Rīgā mainīsies jauno līderu vadībā.
Partija “Jaunais laiks” šobrīd nonākusi neapskaužamā situācijā. Tā ir zaudējusi ietekmi visur, kur vien tai bija kaut kāda teikšana. Politologi uzskata, ka to piemeklējis tāds pats liktenis kā partiju “Latvijas ceļš”, kad tā katastrofāli zaudēja Saeimas vēlēšanās un tika uzskatīta par politisku līķi. Atkal tikt pie varas tomēr gribējās, un “Latvijas ceļš” rada sabiedroto kaut vai “mācītāju partijā”. Ar ko vajadzētu biedroties jaunlaicēniem? Tas pagaidām ir retorisks jautājums. Nākotne kļūs skaidrāka, kad “Jaunais laiks” kongresā lems par turpmāko rīcību. Runā, ka partijai iespējams arī cits priekšsēdētājs.
Melnā nedēļa — tā var teikt par aizvadītajām dienām. Lai gan varbūt pareizāk būtu — sarkanā, jo uguns liesmās sadega 25 Alsungas pansionāta “Reģi” iemītnieki. Latvijas vēsturē tas ir lielākais ugunsgrēks, kurā gāja bojā tik daudz cilvēku. Bezpalīdzīgu cilvēku, kuri briesmas pat neapzinājās. Pēc notikušā visi gudri, ko un kā vajadzēja darīt, lai ugunsnelaimi nepieļautu. Jānotiek traģēdijai, lai atbildīgie dienesti sarosītos. Meklēs un noteikti arī atradīs vainīgos, bet vai tas ko dos? Mēs vienkārši esam raduši pie tādas “kārtības”. Formālisma gars ir dzīvs ne tikai amatpersonās, bet visā sabiedrībā. Parakstāmies detalizētās instrukcijās, it kā ieceļam par ugunsdrošību atbildīgos, bet, kad jārīkojas, apjūkam un pat nezinām, ko esam parakstījuši. Tā ir ne tikai slimnīcās un pansionātos, tā ir daudzās iestādēs un uzņēmumos, jo vienmēr domājam, ka mūs jau nu nelaime neskars. Bet tā nokrīt kā no debesīm un nodara postu un sāpes. Vakar sēras valdīja Kuldīgas rajonā, šodien sēru diena ir visā valstī. Kaut nu tā mums tik ātri neaizmirstos!
Pagājušajā nedēļā kolektīvā pirmo reizi apspriedām, kā svinēsim mūsu laikraksta 40 gadu jubileju 2. aprīlī. Esam viens no jaunākajiem laikrakstiem Latvijā, tomēr arī 40 gadu nav mazs laiks — puse cilvēka mūža. Daudzi no tiem, kurus savlaik iepazinu žurnālistes gaitās un par kuriem rakstīju, jau aizsaulē. Piedzimušas un izaugušas jaunas paaudzes, kurām vārds “komunisms” ir nezināms svešvārds un laikraksta “Komunisma Uzvara” (“Staburaga” priekštecis — aut.) nosaukums neko neizsaka. Kā par to laiku pastāstīt jauniešiem? Par to mēs vēl domāsim, jo, kā mēdz teikt, “no dziesmas vārdus neizmetīsi”, un nākotne ir tikai tam, kurš ciena un nenoliedz arī savu pagātni.
Pirmo reizi pēc remonta biju Dailes teātrī Rīgā. Skatījāmies Džilindžera iestudēto izrādi “Kaligula”, kura pagājušajā sezonā atzīta par labāko. Atsauksmes par to ir dažādas — no krasi noliedzošām līdz absolūti slavinošām. Mūsdienās kļuvis populāri modernizēt klasikas darbus, arī Albēra Kamī “Kaligulu”. Līdzīgi kā Džilindžers bija rīkojies Andrejs Žagars, Nacionālajā operā iestudējot “Pīķa dāmu”. Neesmu kategoriska jaunu metožu noliedzēja, tomēr cienu klasiskās vērtības. Tāpēc nevaru pieņemt krievu un citu populāru dziesmu, lamuvārdu izmantošanu Kamī darbā. Izrāde tāpat būtu pietiekami izteiksmīga, ja tajā arī nebūtu tādu tēlu kā pionieri sarkanos kaklautos.
Nedēļas izskaņā daudzi pie televizoru ekrāniem noteikti vēroja “Eirovīzijas” nacionālās atlases konkursu. Latviju šogad Helsinkos pārstāvēs dziesma itāliešu valodā. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka Latvija parādījusi savu muzikālo nabadzību, ļaujot konkursā piedalīties citas valsts komponista skaņdarbam. Manuprāt, valodai, kādā vīri dzied, nav nozīmes, jo līdz šim taču visi dziedājuši angļu valodā, arī svešā “mēlē”. Tas ir dziesmu konkurss, un ko tur lai dara, ja mūsu tautai labāk patīk zviedru komponista radītā. Ja tas Latviju pasaulē padarītu populārāku, varētu pieņemt pat afrikāņu ritmos tapušu muzikālo gabalu! Taču — vai ar to Eiropu pārsteigsim? Mēs atkārtojam lietuviešu puišu priekšnesumu pagājušajā gadā, arī “Cosmos” pērn bija jaunu vīriešu ansamblis. Manuprāt, esam vairāk balsojuši par personībām, nedomājot par šovu, kāds “Eirovīzijā” tomēr ir vajadzīgs. Pavasaris rādīs, ko īsti esam iebalsojuši.
Mūs aizvadītajās dienās paknaibīja arī īsts ziemas sals. Beidzot varējām justies atbilstoši februārim un gadalaikam. Aukstums tandēmā ar sauli nemaz nelikās tik briesmīgs, jo dienas mirdzēja sniega baltumā un saules spožumā. Ievelciet elpu dziļāk! Tepat jau tas ir — pavasara pirmais mēnesis marts. Pie Papes ezera jau atlidojuši lauku cīruļi.
